Bij te nesen diskusija par privātīpašnieciskuma tendencēm. Katrs zin, ka sievietes saka... es piederu tev.
Man tas drusku šermuļus uzrauj. Jo piederēt – nozimē būt kāda īpašumā...
Prakse rāda, ka daudz un lieli īpašumi ir stipri apgrūtinoši.
Labāk mazāk, toties labāk, ja atcerieties autoru...
Uzticība, plašāk skatoties, loti svarīga, ja ir kopīgi mērķi, piem. mājas celšana vai bērnu audzināšana, tik, ja šis periods ir garām, laikam kopīgas intereses ir tas, kas satur kopā, un uzticība pati ir kā blakus produkts.
Bet ja ir lietas, kas ir tik atšķirīgas, ka prasa citu partnerību, tad svarīgi ir spēt nodalīt galveno.
Iespējams, tā cita partnerība ir tikai savu nerealizēto tieksmju sala, kur nekas cits iekšā nenāk.
Tā ir vai nav neuzticība?
Visu reducējot līdz intīmai dzīvei, var viegli saprast, ja ir vēlme to darīt ārpus likuma rāmjiem ļaudīm, kas vairs negrib kopīgu māju celt vai bērnus audzināt, tā ir savu nerealizēto vēlmju sala, kur tik diviem vien ir tas, ko meklē un laikam arī atrod.
Un pamatproblēma, kā nosargāt šo savu vientuļo salu no ārpasaules. Ja izdodas... kas kam ko iebilst?