..darba vietā diezgan grūti to ignoranci ar nerunāšanu veikt tā kvalitatīvi)))

Dolcevita, tā jau arī sapratu, man ir nācies arī drusku ilgāk noklusēt... bet kā kādreiz mana vecāmāte teica - visas dusmas pazūd ar saules rietu...

Eliza, tieši tur var vislabāk sajust, kad kādu ignorē.

Mani neviens nekad nav ignorējis un es nevienu neesmu ignorējusi. Problēmas bērnu audzināšanā un ģimenes dzīvē risinu savādāk. Bet, kā jau teicu, ir situācijas, kad tā būtu vienīgā reālā iespēja.

ixxs, tas labdien, tomēr jāsaka, lai vai kāds naids būtu, nu bet tas mans uzskats... pagājušo gad pilnīgi apzināti izgāju uz ignoranci un pat pateicu, kāpēc... bet, kad es to pieklājūbas normu ar sveicināšanu veicu, kaut vai tik atturīgi pamāju ar galvu, mani nesaprata un tam otram uzreiz likās, ka viss kārtībā... vārd sakot neizdevies eksperiments no manas puses...

Nu skaidrs... Eliza, taču šajā situācijā domāju tas otrs nebūtu sapratis arī tad, ja Tu pat elementāro "labrīt" nepadotu.

ixxsi, te nu tev taisnība, vismaz šajā gadījumā...

... es šito nemāku..
Pārāk impulsīvs raksturs...
Drīzāk kādu pannu kādam galvā uzmaukšu, vai izlamāšu... vai vēl da jebko..
Bet ignorēt nemāku...

Nu jā, es pat teikšu ka tas ir labāk - enerģija uz āru un dusmas pazudušas...  

Ignorēt mēdzu cilvēkus, kas man nepatīk, bet diemžēl esmu ar tiem vienā kompānijā, vienā telpā, vienā tusiņā..Jo man patīk pārējie, kas tur ir... Bet vai tāpēc es bojāšu sev tusiņu???Nē, ignore...

nuuu, darbā diez vai kādam ar pannu mauksi, LZ)))

Nu darbā visdrīzāk tas nesanāks...

apzinati, kā ieroci gan neesmu un domāju ka arī to nedaru... es čenšos būt konstruktīvs un risināt problēmas... man jau liekas, ka ignorance, kā manipulacijas ierocis ir paša mazspēja un mazvērtības kompleks, jā, bet kad mani ignorē es neko daudz nepārdzīvoju, es arī neieveroju... piemeram, man kaimiņi neko nav izdarijuši un es viņus gandrīz neievēroju... vai piemēram - Stāļinmamma... mani ignorē un viņai tas liekas ļoti orģināli, bet man tas pie kājas...
Es tai ignorancei daudz ievērības nepievēršu...

stabs, ja Tu viņu pieminēji, tad Tev nav "pie kājas"

Staburags, būsim precīzāki, es nerunāju par ignoranci, es runāju par ignorēšanu.
Ignorance ir tiešām vienīgi Tava neziņa, mazspēja un nevarēšana, bet ignorēšana ir tīša  neievērošana.

Svešvārdus lietojot būtu labi zināt kas ko nozīmē.

ir... tas ir labs uzskates līdzeklis... un tikai... Tu man mazak esi pie kajas... Tu vismaz esi dažreiz intresanta...

stabs, man pietiek, ka esmu smuka-tralala
un skromnaja

Nu ko man darīt, es esmu mazizglītots, tu manā tekstā atradi gramatiskas un vēl kaut kādas kļūdas... es esmu izteikti stulbs un mazizglītots... sev atbilstošā līmeni es arī tavu ziņu ignorēju, man jau nekas cits neatliek... Kas gribēja mani saprata, redzi pat lize mani saprata... Nu, Tu negribi un mani nesaproti... Nu, neko darīt... neesi jau Tu mana sieva, lai es par to pārdzīvotu...

nnnnnnnnnnnnnnnnormāli??????? "pat"!

pret sevi esmu sajutis pāris reizes dzīvē - nu labi, tas bija pelnīti :) Tāpēc pārāk galvā neņēmu. Reāli kā tas notiek - Nekad ignorēšana nav pirmā reakcija- vispirms bijis strīds vai domstarpības un tikai pēc tam ir ignorēšana. Tas ir no sērijas - jo mazāk sūdu kustina, jo mazāk smirdēs. Piemēram man ļoti nepatīk strīdēties un kauko noskaidrot - man svarīga ir pamatattieksme nevis noskaidrošana. Ignorēt ir vieglākais ceļš!! Es parasti izvēlos vieglāko ceļu - nestrīdos, nelecos, bet ignorēju. man patīk šis attieksmes veids, jo tas ir klusāks nekā strīdēšanās un noskaidrošana. Bet reizēm pats esmu juties nejauki, kad nemaz tik viegli nav pārkāpt slieksni un tā uz momentu palikt atkal sirsnīgam un beigt ignorēt..reizēm pašam nāk smiekli, bet rūķītis uz pleca kūda - nu kā viņa varēja tik stulbi izdarīties - lai nu sajūt, ka bijusi stulba, jo tagad tiek ignorēta..bet reāli pats jūtos slikti, jo dusmas jau pārgājušas, bet negribas izrādīt, ka tas bijis tikai sīkums vien. Ignorēšana ir strīds bez vārdiem