Krots un kāda ir garlaicība attiecībā uz bērniem, kurus vecāki ignorē???   Vai arī Tava pamatprizma vainīga???

par bērnu ignorēšanu man maza pieredze - cita lieta, ja katram sava dzīve un viens otrā nejaucas un lielu interesi neizrāda - nez vai to varētu saukt par ignorēšanu? Ignorēšana tomēr skaitās tāda kā uzspēlēta vienaldzība ar dusmīgu piesitienu, ne? Bet reāli var saprast arī vecākus, kuriem stūrgalvīgi bērni un sarunās neielaižas..Taču domāju, ka iesākumā bija pašu vecāku savstarpējas spēlītes ar ignorēšanu - ar kauko taču ir jāsāk :)

Dažreiz bērnu ignorēšana ir pašaizsardzība, dažreiz audzināšana, dažreiz vecāku stulbums. Katrs gadījums tak savādāks.

Ignorēju noteiktus cilvēkus gan virtuālajā dzīvē, gan reālajā.

Nu kaut ko un kaut kad noteikti ir vajadzība arī ignorēt... Tik ne tuvās attiecībās.

Ignorēt tuviniekus ir nesmuka padarīšana, es teiktu: nepieklājīga štelle tā ir, tizla bezspēcība. Lai arī ko tuvs cilvēks (it īpaši, ja tas ir bērns!!!)... ir sastrādājis un, lai arī kā viņš ir sāpinājis, saprātīgi ir izrunāties, abpusēji uzklausot vienam otru, pieliekot visas pūles strīdīgās situācijas risinājumā, izejot uz kompromisu un sniedzot otram izskaidrošanās iespēju.

Paziņu un mazpazīstamu personu ignorēšana ir katra vien paša personīga izvēle, ... ja kontakts ar sev nepatīkamu personu nav vēlams, tad ignors ir klasisks variants, lai ievērotu distanci attiecībās.
Izmantoju ignorēšanu un uzskatu to kā veiksmīgu risinājumu pret sev nevēlamām personām, ... nekādā gadījumā neizmantoju to atriebībai, bet gan sava miera un emocionāla līdzsvara saglabāšanai.
Ja esmu izvēlējusies pozīciju "ignors" kādas otras personas sakarā, tad tas no tiesas arī nozīmē to, ka man ir pilnīgs pofigs iestājies un neatgriezeniski, ... labot ko attiecībās vairs nav iespējams neko: par vēlu!

Ignorēt vajag bērnu dusmu un spītības uzplūdus, tas ir tikai normāli, ka viņiem pa reizei "jāizpaužas"..viss pāriet, un tad ar var parunāties

Bļin, cik pareizi cilvēki salasijušies... Laikam jau ar bērnu psiholoģijas grāmatu rokās piedzimušas...

Izglītots pieaugušais neignorēs bērnu un viņa vajadzības.
Bērns izrāda dusmas tikai pret vienaldzīgu vecāku bezrīcību.

... cilvēki nepiedzimst pareizie vai nepareizie, ... par tādiem viņi kļūst savas dzīves laikā.

Tā nav dzīves gudrība, tikai tēlojums par tādu ar kaut kur izlasītu spriedelējumu kādam vajadzētu būt labam vecākam..ne jau vienmēr bērns dusmojas par vecāku vienaldzību vai bezrīcību... Mēdz dusmoties  arī par to, ja nedabū to ko kārojas...

dolce, Tu esi kategoriska savos spriedumos. tipa, kas nav ar mani, tas ir pret mani.
besī apziņa, ka kāds varētu padomāt, ka esi sliktāka kā patiesībā esi
tik nesaki, ka tev vienalga
tev nav vienalga, jo citādi tu šite tā neizpildītos un neceptos
un nesaki, ka necepies

Liz, spogulī paskaties!

sol, esmu psiha, bet ne kategoriska. vot.
un skaista
un gudra
un mīļa
/jāpadomā, kāda vēl..

Nu bet tev tak arī ir ļoti svarīgi, ko par tevi padomās.., un ņedaibog, ka tas būs kas slikts! to sauc par ’’teicamnieču sindromu’’..un man arī tas piemīt!..., bet es cīnos..

sol.protams, ideālā variantā mēs gribam, lai par mums domā, ka esam glītie zaķi-saulstariņi. manī ieslēdzas bezpalīdzīgs psihums tad, kad par mani saka to, kā nav, un es nekādi nevaru atspēkot, kaut gan saprotu-tas nahren šajā virtuālajā telpā nav svarīgi.
man ir vajadzīgi mani mazie sasniegumi un mazās uzslavas.

Gudrību vai negudrību nav iespējams notēlot. :D

Ja bērns izrāda dusmas par nedabūto kārumu, tad jautājums vecākiem: kāda iemesla pēc bērna vecāki ir aizmirsuši iemācīt savam lolojumam izteikties par savām vēlmēm, ... bet nav aizmirsuši bērnam iemācīt dusmoties vai arī ar savu piemēru ir iepazīstinājuši bērnu kas tas tāds ir par fruktu: dusmas?

Ignorēšana manā izpratnē šajā gadījumā-vien nelaist sevī kaut kādas negatīvas, graujošas emocijas..vētras norimst un tad mierīgi viss atrisinās.
P.S.-mani bērni nav ipaši psihojuši par nedabūtām lietām

Dusmas nevienam nevar iemācīt... Un parasti dusmojas tad, ja jau izteiktās vēlmes netiek piepildītas... tas viss ir tikai dabiski... Un pārgudru var gan notēlot, izmantojot citātus no citu gudrinieku  publicētajām pārdomām... Kas šajā gadijumā tā arī izskatās...
Liz, ja es gribētu lai par mani domā tikai labu, nekad nebūtu atzinusies, ka mēdzu ignorēt bērnus pāraudzināšanas nolūkos... mani kaitina, ja izsaka pārgudrus spriedelējumus, kur ar dzīvi gandrīz nav nekas kopīgs.

Nu, meitenes, beidziet kašķi:)
Paldies, Dievam, man nekad nav gribējies izlikties pārgudrai, pareizai un kādai tur vēl ..esmu, kāda esmu, ar visām nepilnībām un tiesi tāpēc laimīga