Nekādu problēmu man, cilveki nāk un cilvēki iet, dažreiz kopā atpūšamies

Tas bija jautājums par secinājumu, kas man aktuāls:))

Nu bez šaubām ir jau arī dabas kļūdas...

Reizēm dabas kļūdas interesantas...

Man jau viņas labāk patīk...

Biju prieciiga, uzzinot, ka manam viiram ir jaunas attieciibas

Njaa... droshi vien prieciiga nebuutu, ja vinjsh buutu aizgaajis no manis...

palasīju pirmās lapas ierakstus---nu bļīīīņ, visas te tik pareizas, tik krietnas. kā no gramatas- neviena sliktu nedara, sliktu nedoma, sliktu nenovēl... un bijušajās attiecībās baltu lakatiņu pamāj... hmm. nez kur tad palikušas visas tas kaislības un jūtu uzplūdos sadarītas muļķības... vai nu tiešām, tās, kas te atrakstījuā-nudien ir ļoti pareizi cilvēki un tās nepareizās vienkāršī nepiesakās...

Mana pieredze ir bijusi tāda, ka pati biju iniciatore. Sāpēja, bet nenožēloju, ka tā rīkojos. Un laiks ir rādījis, ka toreiz tas bija pareizs lēmums.
Tagad biju ierauta situācijā, ka bijusī vēlas atpakaļ ... savu bijušo. Un nedomāju, ka viņa rimsies...

Nu, jūs lūdzu man piedodiet, bet, nedaudz vispārinot, tās tautas, kurās pie teikšanas ir sievietes, visvairāk m*slu un nejēdzību uz šīs pasaules vāra. Domāju, ka vīrieši tomēr ir tendēti uz saticību un mierīgu līdzāspastāvēšanu pat ar ienaidniekiem, kuri pārstājuši karot. Liela daļa sieviešu nerimsies un nepiedos nekad.

Ir labs teiciens, kas tulkojumā skanētu - Es neesmu ļaunatminīga. Es vienkārši esmu ļauna un man ir laba atmiņa.
Bet stāsts nav par to. Diskusiju atvēru ar domu paklausīties & palasīties, kas citiem ir sakāms par šo tēmu. Patīkami pārsteidza, ka nesākās akmeņu mētāšana vienam otra dārziņā.
Tāpat runā, ka ikvienam vajadzētu dot otru iespēju. Bet vai tā tiešām ir... ?

Nu ir jau ir  - tas par to otru iespēju... tik ir jau arī teiciens - ieplīsušu vai saplīsušu LĀPĪT nav jēgas, tik pat vairs kā jauns nebūs... (turēt to, kas vēlas iet - nozīmē pazemoties. Taču pazemoties nozīmē -sevi necienīt. piemēram - es sevi cienu.)
Var vilku barot un pieradināt, tik pat uz mežu vien skatīsies... Tas tā skaļi padomāju par tiem, kuriem citi/citas labāk patīk pat pielaulātajiem...

par otru iespēju... saka, ja iesita vienreiz, sitīs arī otrreiz. tāpat arī ar krāpšanu... manuprāt. dot to otro iespēju varbūt var, ja nogrēkojusies puse nu ļooooti nožēlo, apelējot pie saules/mēness aptumsuma, mēness fāzēm, cunami un voodoo rituāliem.

Reiz jau rakstiiju, ka kaada veca kreiso soli sieva nozinjoja partijas komitejaa. Un vinji kopaa dziivo veel sobaltdien. Un labi dziivo. Taa kaa zinaat jau nevar, katras attieciibas ir savaadaakas.
Manu kaiminjieni viirs dzeerumaa sita un visaadi terorizeeja, bet kad vins peeksnji nomira ar sirdi, tad peec pusgada nomira arii vinja, vnk dikti skuma. Abiem bija ap 50.
Tikpat kaa katraas attieciibaas ir bijusi lielaaka vai mazaaka kriize.

Otrā iespēja ir atklāts mesidžs -- ka cilvēks var darīt to, ko uzskata par pieņemamu, arī to- kas pirmajā iespējā  šokēja tiktāl, ka šķīrās.  Kur te loģika? Protams, ja nu tam iespējas devējam mainās zemes poli, tarakāni galvā apmainās ar taureņiem vēderā- vietām- un tas kas bijis vairs neškiet svarīgs- var jau.. bet ir skaidri jāapzinās- otrs cilvēks, tapat kā pats- nemainās... un noteiktos apstākļos-- rīkosies  tā kā uzskatīs par pieņemamu, patiks tas  kādam vai ne. Personīgi man situācija- dot otru iespēju- škiet nevajadzīga laika tērēšana( sava un citu)/ 

ja visadi gadās mazohisti ari skumst..

Frais- šķiršanās process pēc garas kopābūšanas vienalga ir sāpīgs- vairāk vai mazāk abiem. Nu, ir. 
Bet tad vienā brīdī piedod visu, saliec visu pa plauktiņiem, pieliec punktu un novēli laimīgu tālāko ceļu. Katram savu. Un tad paliek tiiiik viegli. Un no tā brīža arī sākas tās labās attiecības ( man tas prasīja gandrīz 6 mēnešus, bet pirms tam ceļš šurpu- turpu, bieža ciemošanās, kas beidzās dažādi, brīžiem bimbājām viens otram uz pleca). Kaut gan arī vissāpīgākajos šķiršanās brīžos nekad neesmu vēlējusi savam bijušajam sliktu. Nekad. Jo patiesībā viņš ir ļoti foršs cilvēks- ne jau velti kopā nodzīvojām 16 gadus. 

Piekrītu Ixxi par otru iespēju. Nav vērts. Nav vērts vilkt garāku agoniju. Ja ir beigas, tad ir. Agrāk vai vēlāk. Tā ir tikais evis mocīšana.

spriežiet vai apspriežiet tādu situāciju bet gala rezultāts nemainās .jo ir visādas sīkas juansītes kas skaidrojuma tiek palaistas garām bet īstais iemesls ir tieši tajās juansītēs bet spriest un apspries var ! skabargu citā acī vieglāk atrast nekā baļķi savā ! labākā aizsardzība ir uzbrukums negaidīts pretiniekam !!!!!!!!!!

:))Man jāpiekrīt Fraisei.Nē, es jau nesaku, ka visi neprot izšķirties pa smuko, bet tieši te tautā, redzot kādas kaislīgas cīņas notiek kaut vai par un dēļ mīļākajiem, tad ko tur vispār pieminēt vīrus:))

indrak, nu spilveni ir pieraudāti slapji..sikas viltibīņas un "riebeklibas" ir pielietotas..
bet tā lai baisi cinitos..ka ir redzēts un dzirdēts..tas gan ne