Nju- kad ir vienalga, tad ir vienalga, tomēr - tas nav tas pats, kas brīvība... Brīvība- tas ir- pieņemt otra izvēles tiesības... atstājot sev - tiesības lemt- klo ar to visu tālak darīt- dzīvot kopa, nedzīvot..

..nu, ja esi pienjeemusi saakumaa, tad nezheelojies veelaak, ... redz, man shis un tas nepatiik... gribeetu taa un shitaa, lai buut...
sakariigaas attieciibaas strauji nekas nemainaas...

nu... es domāju, ka mēs te nerunājam par vārda ’brīvība" ļoti filozofiskām interpretācijām, bet par šī vārda populāro tulkojumu- iespēju darīt, ko gribu, kad gribu, cik gribu, ar ko gribu.

briiviiba-tas i ljaut otram dziivot taa kaa shim patiik, taatad, samierinaaties ar otra cilveeka uzskatiem, ja uzskati nesakriit, nav pat liidziigs skatiijums uz lietaam, attieciibu modeli, dziivi kopumaa, tad par ko vispaar var buut runa-katram savs celjsh ejams... taapeec, jau veelas satikt liidziigu... vismaz domaashanaa...

janai- sorry, Tavs teiktais nu gan neiztur kritiku! Vai daudzi zina un paredz, kas notiks vēlāk? Tad jau nebūtu šķiršanās kā tādas! Un par straujo maiņu- arī. Pavisam pēkšņi un negaidot var atgadīties situācija, kad otrs reaģē pilnīgi pretēji ierastajiem priekšstatiem par viņu! Reizēm- šokējoši negaidīti...

Esot divatā vairāk vai mazāk katra cilvēka brīvība tiek ierobežota. protams, ka par visu var vienoties, bet tā jau ir vienošanās.Labi, ja vēlmes sakrīt.

..piekriitu, ar gadiem dziive iet uz priekshu un uzskati par dziivi mainaas. ja abi iet dziivei liidz uz priekshu, tad i OK... ja viens no diviem staav uz vietas, nepienjem un negrib pienjemt neko jaunu, tad... jaaa, kjibeles neizbeegamas...
ja kas, par to veelaako domaat nevajaga, jaadziivo shodiena... nav ko zemapzinju piesaarnjot ar nevajadziigaam domaam, iipashi par attieciibu noturiigumu...

Nu lab, es to brīvību saprotu tā, ka - nejūtu, ka mani ierobežo un otrs nesūdzas, ka to ierobežo. Ja saskan sapratne par robežām, kuras nepārkāpj, pie tam labprātīgi, nevis tāpēc, ka otram tā gribētos.

asaka... nu es a taapataas... vismaz liidzigi... saprotu...

beatrixyx, un ko tad Tu iesaki? Jāievieš laulības dzīves noteikumi, sodi par neievērošanu u.t.t.?

Man manas brīvības ir tieši tik, cik man vajag. Un tāpēc es savā personīgajā dzīves telpā vairs nekādus uzurpatorus uz manu brīvību laist negrasos.

Nu šo te brīvības un visatļautības sajūtu lieliski vēroju jau kopš dienas, kā esmu iemests "brīvo cilvēku" pasaulītē. Sevī, protams, ka to nesaskatu (nu kurš gan par sevi slikti domā?), bet apkārtējās sievietēs gan. Un tas, principā aizliek ciet jebkādu iespēju kaut kam vairāk par gadījuma sakaru - arī, ja tas turpinās gadiem.

Brīvība un visatļautība ir divi dažādi jādzieni.

gadiem ilgs gadījuma sakars? bezmazvai kopdzīve

rit- kādēļ domā, ka es kaut ko iesaku? Šī jau ir diskusija, - ja es zinātu skaidras atbildes, tad tāda man nebūtu interesanta, kā arī- tad pašai dzīve būtu .. tāda, kādu to vēlos.
Viens gan ir skaidrs: es pamazām pārstāju brīnīties par to, cik "nepareizi" dažkārt dzīvo citi. Kādreiz man šķiet šokējoši, kā cilvēki var ko tādu vai citādu paciest. bet-- ja pacieš gadu desmitiem, tad laikam tieši tas viņiem vajadzīgs?

beatryx, kāpēc tu domā, ka viņi pacieš? katrs jau to pasauli redz citādāk...

nu jau mēs vsi te kā viena ģimene, vai ne lumia?

Lumia, Tevi izbrīna ilgstoša gadījuma kopdzīve? Kādēļ?

mariin, mani šajā pasaulē reti kas vairs izbrīna. tikai piemeklēju nosaukumu

Par tām pašām brīvībām: reiz, pirms dažiem gadiem, kad man bija dvēseles krīze, sarunājos ar vienu ļoti dzīvesgudru veci, un man neiet no prāta ārā pāris lietas, ko viņš man teica.

Pirmkārt: "Kāpēc tu tik ļoti centies izprast citus cilvēkus? Nu NEVAJAGA viņus mēģināt izprast! Pilnīgi bezjēdzīga darbība!"

Otrkārt: garāks pastāsts: Izšķiras divas ģimenes, jo rodas jaunas attiecības un jauna laulība diviem bezgala mīlošiem cilvēkiem tā- ap trīsdesmit. Brīnišķīgākie gadi, kā liekas. Pēc gada abi mirkst vai asarās: čalis nesaprot, kāpēc dāma gandrīz visu vēlas darīt pati, nepaskaidrojot, neatskaitoties; turklāt neprasa atskaites no viņa, absolūti nekontrolē. Čalis to uzskata par mīlestības trūkumu. Vienlaikus dāma raud baltas asaras, ka viņš visu laiku neuzticas... Laikam saskata aizdomas pat tad, kad šī viena pati iet uz maizes bodi... Situācija ir tik samilzusi, ka jau velk uz šķiršanos. lai gan mīlestība ir patiesa un īsta.

Laikam jāsecina, ka šis ir viens no pamatjautājumiem, kur jāmeklē kompromisi, jo tas var izraisīt milzīgus pārpratumus un nesaskaņas. Jo vajadzības pēc brīvības, izrādās, arī mēdz būt atšķirīgas.