Beatrixyx...
Nuja, pašdisciplīna jau tagad nav modē: ne miesai, ne garam. Demokrātija, zinies. Organismi pašsavākties nespēj, -- spēj reflektēt vienīgi -- uz pīrādziņiem un pātadziņiem no malas. Ja ne mammas pīrādziņu vai tēva/vīra uzrūcienpātadziņa no malas, liela daļa uzreiz izlaidīsies kā brūnā viela uz šķipeles vai šļankāsies kā tā pati viela āliņģī...


Man viena tuva radiniece jaunībā ilgus gadus brēkāja, ko es ņemoties ar to disciplīnu un pašadicplīnu, -- nu, kad pašai pārdesmit līdz piecdesmit demokrātiskas auddzināšanas augļu jāsatur, pati ierunājās par disciplīnu, un bija gatava paņemt visu jaunībā sarunāto atpakaļ...

direkt, ... uz Aleksandra Augstumiem, ...

pilnigi Tev piekrītu un varētu parakstīties zem katra Tevis rakstītā vārda to pašu var teikt par demokrātiju... man liekas, ka mums ir pārprasta sapratne par to... bet šajā valstī daudz kas ir pārprasts...

Pārāk daudz brīvības un pārāk maz ierobežojumu ved pie anarhijas.

... un ticēt tu vari tikai pats sev... Varbūt... Bet varbūt arī nē...

... Par sevi- es esmu visai disciplinēta un likumpaklausīga būtne; man patīk visās lietās precizitāte un plānošana, bet... skaidri zinu, ka man tomēr nepieciešamas norādes un pat spiediens "ņo augšas" .
Piedodiet, dāmas- kaut vai ēšanā. (caurbiras var tālāk nelasīt) Vai varat iedomāties, kas ar mums notiktu, ja nebūtu sabiedriskās domas spiediena, ka būt resnai ir nesmuki, bet tievai- skaisti??
Par nopietnākām lietām nemaz nerunājot.
Un tādēļ es jau iepriekšējā diskusijā apšaubīju ideju par to, ka mīlestība nozīmē bezgalīgu brīvības došanu otram.
Ja kas... Lasīju nopietnu bērnu ārstu- psihologu atziņu, ka dot bērnam pārāk lielu vaļu nozīmē likt bērnam justies slikti, dezorientētam, pat nelaimīgam, jo zemapziņa signalizē, ka vecākam laikam vienalga, kas ar mani notiek, ja atļauj man visu..
To pašu varbūt var attiecināt arī uz mīļoto attiecībām.

Betarixyx! Vo-vo-vo... virziens ir stipri pareizs. Cienījams.

Isti labi nepārzinu japāņu pedagoģiju, bet tie gudrinieki bērniem visu vai gandrīz visu ļaujot... līdz 5 gadu vecumam (?)... Pēc tam sākas mācības ar ļoti stingru paklausību un cieņu pret skolotāju... pret mācību telpu, pat pret cīņas paklāju, kur vēl pret pretinieku, ar ko sasveicināties... -- austrumcīņās pilnīgi noteikti.

Es brīvību attiecībās saprotu kā, tiešām, mīlestību un uzticību no abām pusēm. Tas ir tā, ka neviens nedominē, kopīgi, ar uzticību, un arī, uzņemoties atbildību, risina visas dzīves problēmas... ieskaitot ikdienas elementāros darbus. Starp citu, šādās attiecībās nemaz nav iespējama "pārāk liela brīvība"... ar negatīvo zīmi.

Man vispār nāk smiekli, kad japāņu pedagoģija tiek bieži piesaukta situācijās, kad mazs bērns vienkārši dara, ko grib, ne ar vienu un ne ar ko nerēķinoties. Jo tas ir pilnībā izrauts no konteksta!!
Ja kādam ir visprimitīvākā sajēga par japāņu kultūru un dzīvesveidu- no mūsējā tas atšķiras vismaz kā cita planēta. Un meklēt salīdzinājumus ir smieklīgi.

Par bērniem... tur kaut kas ir. Bet tomēr tā būs pavisam cita tēma. Un arī pavisam aktuāla mūsdienās un Latvijā.

rit- kurš gan pēc tā netiecas... Bet nelaime, ka pārāk grūti sasniedzamas tās lietas, un reti kur pastāv tāpat vien, bez pašdisciplīnas, pienākuma sajūtas, pareizas vērtību izpratnes un tamlīdzīgām gudrām lietām, kas bieži pastāv tikai teorētiski.

Jā, ne vienmēr tā notiek, bet ir gadījumi. Zinu. Bet noteikti nespēšu dot nekādu recepti. Ja izdodas satikt to īsto, ir ok. Ja neizdodas... nedomāju, ka padosies audzināšanai... tas būs jau novēloti.:)

Bērns šo pasauli un visu, kas saistīts ar pašdisciplīnu, atbildību par kaut ko, izvelēm - vēl tikai mācās - atpazīt, pielietot.. tādēļ arī ir vajadzīgi tie rāmji, ko rādīs, mācīs - vecāki.. Pieaugušais tomēr ir ir jau patstāvīga, darboties spējīga vienība.. gan izvēloties kaut ko, gan- atbildot par tā izvēlētā sekām. Attiecībās- nu tomēr, ja darbojas brīvprātības princips, nevis- rāmju likšana- it sevišķi - tam otram... ir pilnīgi cita garša un smeķis tam procesam..Un nostrādās tur viens mazs moments- satiekas un kopā ir cilvēki ar līdzīgi - vērtību sistēmu, kritērijiem- kas ir vai nav pieņemami. Ja tas otrs dara kaut ko tikai tapēc, ka--ir likti kādi rāmji- agri vai vēlu būs tūtā...

Galējības neder nekad un nekur, un par tām nerunājam.
Bet par to, ka visi pieaugušie ir pieauguši pēc būtības, gan visai stipri šaubos.
Iespējams, ka arī manī mājo kāda infantilisma deva, bet es noteikti negribētu, ka vīrietis, ko patiesi mīlu, ļautu man bezgalīgu brīvību (atkārtoju: nav runa par visādām nejēdzībām).
Jo uzskatu, ka tā robežojas ar vienaldzību. Man ir pamats tā teikt.

Betarixyx, ! Precīzi.

Bērni ir cits storijs. Piekrītu babulim, pieaugušie var dot brīvību, ja ir pārliecināti, ka var uzticēties. Abpusēji.
Tas, ka daži pieaugušie pēc būtības ir vēl bērni, tas gan. Pie tam dažādos līmeņos. Te jau blakus lasām, ka daži palikuši tīņu vecumā, kaut pasē jau pusmūžš.

Kas ir bezgalīga brīvība? Domāju, ka te katrs saprot ko citu.

Katram , protams, sava pieredze un tie secinājumi, kas nu radušies šajā sakarā. Teiksim, man pirmajā laulībā bija varianti, ko attiecināt uz visvisādiem rāmjiem- ne pārak izprotamiem, ne pārak loģiskiem..tajā laika- likās, ka miera labad- nu kāpēc gan nē, it kā nekas traks.. pat kaut kur var sameklēt tīri pieņemamu skaidrojumu- kāpēc cilvēks grib, lai es daru tieši tā.. un ko neizdarīsi mīļajam par prieku.. Ar laiku- tas viss saka konkrēti besīt... visi tie uzstādījumi un situācijas- rādījās- bezjēdzīgi, un, galvenais, kaut vai par to - uzticības un apkārt nestaigāšanas tēmu- sāka būt pat apvainojosi- kāpēc cilvēks vispār domā, ka man vajadzētu - kā no mājas ārā, tā noteikti- kādam bikšu stērbelē karāties.. Vārdu sakot- izbesījos pamatīgi... Kad izšķīros- more po koļeno, jutos baigā ērgliene.. un tapat nebija iekāriena skriet bezjēgā apkārt.. Otrajā ģimenes dzīvē bija šī brīvība- dari kā uzskati par labāku, protams, ka tad, ja otram tas nebūtu pieņemami- mēs kopā nebūtu..Un arī nebija gribēšanas darīt visādas aplamības.. bet bija baigi foršā sajūta- cilvēks mani pieņem tādu, kāda esmu.. un savukārt- arī es- viņu.

jāsaprot ko katrs saprot ar to brivibu... es piekritu beatriksei..ja jau kopā... tad tas tomēr uzliek kaut kādus ierobežojumus..
ja ta nav tad tiešām jadoma, ka viss vienalga..

Simtprocentīga taisnība Babulim, ka- katram sava pieredze un- ha- vadoties gandrīz tikai no tās, mēs veidojam vai visus savus priekšstatus un pārliecības!

Piemēram, teiksim tā: zinu ģimeni, kur reiz vīrs, aizrāvies ar projektu rakstīšanu, vienkārši nepamanīja, ka sieva pa nakti nebija mājās. No rīta vientiesīgi un draudzīgi pavaicāja: "Kāpēc gulēji otrā istabā?" Tajā brīdī sievai tas bija ļoti izdevīgi, nebija pat meli jāizdomā, tomēr viņai kļuva uz mirkli sāpīgi...
Viņš nekad arī nezvanīs un nepavaicās, "kur esi tik vēlu, kāpēc vēl neesi mājās? " Kad sieva reiz sarūgtināta to jautāja, - kāpēc šis nekad neinteresējas, tad bija izbrīnīta izteiksme sejā un-- "Tu taču esi pieaudzis cilvēks, vai tad man būtu jākontrolē tavas gaitas?" Starp citu- šim pašam nekas nav pretī, ja tiek pa bišķim kontrolēts!!!
Šai sievai daudzi saka, cik viņa ir laimīga, un ka pat neprot to novērtēt... viņai par to ir šaubas.

Man ir visai cieša pārliecība, ka ļoti daudziem pāriem tīri labi iet pie sirds saprātīga kontrole un "nebrīve" (pretēji stereotipiem priekšstatiem), jo tā signalizē par rūpēm un mīlestību no otra cilvēka puses.

... es i briiva, un briiviiba visapkaart, bet... ar pieri sienaa neesmu skreejusi, kaa dziivoju liidz shim taa dziivoju tagad-pamatuzskati nemainaas... un, ja dziivo ar kaadu kopaa, tad ir ar to jaareekjinaas, ja paliek vienalga, ko shis otrais blakus dara, tad ir laiks shkjirties... VOT, i tur vajadziiga briiva griba-atlaist, lai iet... ja kopaa nav veelmes dziivot, sadziivot...