:)DDD
... es glabaju, ... un vakaros kaa pasacinju lasu priekshaa esoshajai sievietei... :)DDDD

Nekad tādas nav bijušas un domājams vairs nebūs.
Ja būtu, sen būtu miskastē.

satan, kāpēc tik drūmi???

Vēstules nav saglabātas, ir saglabātas dažas apsveikuma kartiņas- no dažiem puišiem, no radiem, vismīļākās ir bērnu zīmētās apsveikuma kartiņas.
Pārāk daudz apaugt ar vecām mantām man šķiet ir lieki- tas velk uz nostaļģiju

inguciite | 06.10.2011. - 19:32:41

satan, kāpēc tik drūmi???


Tāda ir dzīve.
Esmu pieradis.

man ir. bet nepārlasu nekad.

Metu laukā, kad kļūst neaktuālas tās vēstules :D

Varbūt e-pastu var glabāt, bet papīru... ?????

neviens man nav uzrakstījis nevienu mīlestības vēstuli, ja tā padomāju- tad pa īsto tādu klasisku, ka romānos un filmās-nav. un ja vēl padomā- tad arī i-netā nav un SMS nav.dīvaini jau sanāk, tik veca un nekad vēl nemīlēta... .vai nu mīlēta bez vārdiem.

Jā, ir. Rakstītas 26 gadus atpakaļ. Nu kā tās var izmest?
Pārlasīju vienu reizi pāris gadus atpakaļ un arī tikai tāpēc, ka rakstītājs pēkšņi, negaidot uzradās. Interesantais bija tas, ka pilnībā uzbūrās toreizējās dzīves ainiņas, aprakstītie notikumi, kas bija piemirsušies.
Tagad atkal mierīgi atvilknītē čuč.

tik-tak, man arī pirms 26..

Reiz pabaroju kamīnu ar tām... skaisti sadega

Atceros kā lasīju mammas un tēta mīlestības vēstules, kad atradu nu jau pēc viņu aiziešanas. Bija traki labi saprast, ka droši vien es biju mīlestības bērns. Arī savas skaistās jaunības dienu vēstules noliku "bēniņos". Ja būs lemts gan jau kāds izmetīs un varbūt vispirms palasīs...

... man tāds naivistisks pastāsts... vēstules rakstīju es, pat aploksnes pati tādas smukas taisīju(tad tā varēja)... tad uzzināju, ka džeks ar tām plātās savām klases biedrenēm... kopš tā brīža nekad nevienam neesmu rakstījusi...
... nekad vairs nebūs sešpadsmit:)))))))

Reiz atceros senāk lasīju žurnālā interviju ar Olgu Dreģi- ka viņa visas savas personiskās un intīmās lietiņas-foto, vēstules, dienasgrāmatas- visu pati sadedzīna.lai nemētājas pa pasauli... un lai netiek cilvēku apmuļļātas un aprunātas. precīzi neatceros, bet apmēram tā doma jau bija tāda.to kas svēts pašam, nevajag, lai pieejams citiem

Manas mīlestības nekādas tālumnieces nav bijušas, ka būtu vēstules jāraksta un nevarētu sevi vārdos izteikt un klātienē izrunāt. tas viss krāsainās atmiņās. Manējās atmiņās. Un viņējās. Bet pašas pirmās aizraušanās- skolas laiku puiši. Un te nu jāpiemin kādreiz populārās atmiņu klades Mēs bijām ekselenta klase. Jauni, gudri, skaisti un azartiski. Ar dažiem maziem izņēmumiem. Un mana atmiņu klade bija īsts dārgums. Tur ne tikai meiteņu emocionālie teksti, bet puišu mulsās atzīšanās, uzdrīkstēšanās, nebaidīšanās no skaistas dzejas, no spēcīgiem vārdiem. Arī pašsacerētas dziesmas. Arī skices, zīmējumi. Arī sapņi.

Nu jā... kladi jau skaitījās, ka visiem jāiedod... labāk nebūtu devusi... Anita, pēc iesaukas Buļļagalva, kladē ierakstīja arī daļiņu no sevis. Tas skanēja

Lai laime Tevi vada
Lai avens Tevi bada
un lai katris badījiens
Ir laimīgs dzīves gadīiens.

Kaut ko tikkkkkkk stulbu. Kaut ko tikkkkkkk seklu. Redz, vairāk kā trīsdesmit gadi pagājuši, bet es to peršu atceros Kopš tā laika ienīstu salkanas rīmes un muļķus cilvēkus. Bet klade nonāca ugunī. Ar šodienas prātu domāju- tā būtu vienkārši laika liecība par katru no mums. Arī par viņu. Un nekas vairāk. Bet tolaik... viņa piedi... sa manu kladi.

... un, lai katrs badījiens(utt)... a, tur vispār ja parok dziļāk:)...

Atžīšos - glabāju Tikai pārlasījusi neesmu simts gadus. Man ir kaste, kas stāv augstu, ikdienā neaizsniedzamā vietā un tur ir visas manas "relikvijas", kāzu pušķis, vēstules, utt., utjpr. Bet man šķiet, ka būs vienreiz jāpieķeras, jāpārlasa un jāsadedzina.

... nedrīkst kolekcionēt pagātni.
Un tas, kas aizgājis... ir jāpalaiž..
Un jānoglabā visdziļākajos dvēseles nostūros... kaut asiņainām rokām akmeņus sāpēs plēšot.
Atmiņām jāmirst... citādi nav iespējams dzivot tālāk!

patiesiibaa jaa.. Bet atliek atrast naakamo miilestiibu, tad visus celjus sadedzinu.