..bet reizēm tik ļoti gribas Viņam to pateikt, ka nekur nevar rast mieru..un tad saku visu ārā..jo tas ir no visas sirds..un Viņš atplaukst smaidā..un pasaka-"Es arī tevi mīlu, ļoti, ļoti"... un cieši apskauj un sabuČo..Es vienmēr saku tos vārdus tad, kad gribas un pēc tam pašai paliek tik labi, jo redzu, ka Viņam tas ir paticis..Kāpēc ne?Vai tad žēl?Vai tad grūti?Vai tad jāgaida vienmēr tikai pierādījumi darbos?Nav slikti dzirdēt un pateikt tādus vārdus.Jautājums ir KĀ tos pasaka un cik bieži, cik vietā vai nevietā..
Vairākas reizes, stāvot pie tuvu cilvēka kapa, tajos brīžos esmu visvairāk nožēlojusi to, ka par maz esmu pateikusi viņiem, ka mīlu viņus..Tā jau arī bija, tikai vienmēr žņaudzos pateikt, nokautrējos vai atliku uz nākamo reizi..Kamēr tādas vairs nepienāca...
Protams, ka svarīgi ir kā tu savu mīlestību spēj apliecināt un pierādīt otram tajos darbos, bet, nekas jau nenotiks, ja arī šad tad otram to pateiksi vai uzrakstīsi vārdos... Tas ir patīkami, tiešām... ja tas ir pa īstam...