Pleca sajūtu un atbalstu un izpratni jau katram ļaužam gribas. Uzticības personu. Šādas draudzības nav iedomājamas, ja sievietei ir vīrs vai pastāvīgs partneris. Jo tad, loģiski, viņš ir tas plecs un draugs un gultasbiedris vienā personā.

nu jā, ja es zinātu, ka viņš vēlas ko vairāk vai viņš zinātu to par mani, paralēli zinot, ka otrs iesaistītais to nevēlas un to respektējot, tad to nekādi ne no vienas puses nevar nosaukt par vienaldzību. intīmās attiecības ir notikums, kuram vienmēr vajadzētu norisināties tikai un vienīgi ar abpusēju vēlēšanos. un, ja viena no draudzības pusēm vēlas, bet otra nē, tai, kura vēlas, arī ir tiesības lemt - vai šādu draudzību turpināt, vai nē.. ja turpinās, tātad cilvēks to ir izvēlējies. un otrai pusei nav jājūtas ne vainīgai, ne atbildīgai - šeit piulnīgi piekrītu kafe-late.

haijama -

ir dažādi apstākļi dzīvē arī sievietei, kurai ir pastāvīgs partneris. ir dažādas intereses. un reizēm noder vēl kāds plecs. ja 30 gadu laikā draudzība ne mirkli nav pazudusi...
dzīve nav plakana.

haijama

nu ļoti labi, ļoti .
prieks .

mēs katrs esam tik dažādi un labi, ka nav divu vienādu cilvēku.;) un kurš gan ir tas Dievs, kas var atkal noteikt, ka pareizi ir tieši tā un ne savādāk?:)

Es nezinu vai varētu paturēt cilvēku par uzticības personu, ja zinu, ka iespējams palikšana ar mani draugos ir kāds sava veida salmiņš/cerība. Un vai vairs varētu visu uzticēt...

visu nevajag nekad un nevienam uzticēt.

pasife

šitā draudzības saprašana nāk ar gadiem :)
kad man bija tik, cik Tev tagad, es domāju tāpat kā Tu.

haijama

Dievam, Dievam..
uzticies sev un dievam :)

ne jau par uzticības personām es runāju. bet par draugiem..
bet es nezinu, vai tiem vīriešiem, kurus uzskatu par draugiem, ir kādas vēlmes attiecībā uz mani. tā nav mana atbildība, kā jau teicu.

vara-viksne, Tu ironizē? (neuzticīgi pajautāju, jo neticu nevienam)

Nu to taču cilvēks momentā var just ar visiem saviem sensoriem

nē, es nopietni.
bet Tu drīksti :)) turpināt neticēt, Tev nav ne vainas tādai, kāda esi.

bet Dieviņš tak augšā tapat visu redz.;)

Man arī ir tāds 30-gadīgs plecs... kur savā laikā ir bijis viss. Bet piekrītu pasifei, ja tā otra puse visu laiku sevī nes cerību( ir bijis dzīvē arī tāds gadījums), nevar tur būt līdz galam uzticēšanās. Pārbaudīts.

jā, Viņš gan redz, kurš kuru grib, jā.

Pat nav runa par baigo uzticēšanos... tur tā draudzība tāda... ļoooti trausla...

re nu.. tagad svērs un mērīs un urķēs tālāk ... smagumu... vieglumu.. vajadzību, nevajadzību... utttttttt

ehhh.;)

K-L, VAI, TIEŠĀM, ES NEVARU IZTEIKT SAVU VIEDOKLI PUBLISKAJĀ TELPĀ???