Besī, kad uzbāžas ar padomiem, kad tie netiek lūgti. Taču, kad kāds lūdz padomu, varu padalīties tikai ar pieredzi. Lēmumi jāpieņem katram pašam.

Domāju līdzīgi kā zivucis.

Padomiem nevajag klausīt, jo nevar savu dzīvi veidot pēc svešām receptēm. Pašam jāizdara secinājumus. Tas gan attiecas uz lielām lietām. Padomus kā pareizāk gludināt zīda blūzi, kādas matu putas lietot vai kurš sejas krēms piemērotākais, protams, der uzklausīt, bet tik un tā šecināt pašai

Dot citiem padomus man patiik, tas gandriiz kaa hobijs      

labs padoms- zelta vērts... īpaši interesanti ir meiteņu "zelta vērtie"... kamēr puiki tomēr neriskē...

man vajag padomu, kā gludekli notīrīt (nav man paštīrošais )

Kas der vienam, neder citam. Es tomēr pieturos pie šāda viedokļa. Uzklausīt varu kā personīgo pieredzi, ne vairāk, iespējams, ja pienāk brīdis kaut ko no tā arī izmantot, bet savā variantā... Ar citu padomiem var attapties reālā grāvī...
Vienai un tai pašai situācijai ir iespējami ļoti daudz dažādu iespēju un izvēļu, kā rīkoties...

... man patīk teiciens : " Nesaki,ko man darīt- un es neteiksu, kur tev iet .."...    Tā lūk ar tiem padomiem..
Nelūgtiem...

labs.. es esmu nepārspējama konsultante visos jautājumos

Dot padomu vai mācīt nav viens un tas pats! Visās dzīves jomās perfektas zināšanas nav nevienam, tāpēc uzklausīt var, bet lēmums pašam. Man drīkst dot padomus par sievietēm - nu pārāk bieži es viņas nesaprotu!!!   , bet kā jādzer alus mani nevajag mācīt...          

padomi par sievietēm...       tā būtu enciklopēdija...

Ja man ko vajaga, es pajautāju... Ja ko saka, uzklausu... Bet galva man pašai, kā vajaga, tā daru...

Bet bērniem tak padomus dodat kā labāk dzīvot...    
Un parasti bērni tos ignorē...    
Un vēlāk atzīst, ka ignorējot, pieļāvuši kļūdas...    
Vai tad tā nav???   

Var klausīt cita nepareizos padomus, kamēr pašam ir zināms savs nepareizais padoms.

Nē, piefiksēju, ka bērniem ir pretestība pret padomiem, labāk noder kāds stāstiņš, lai paši nonāk pie savas pareizās izvēles. Sanāk kā padoms, tikai bišķiņ viltīgāk pasniegts un izvēles iespējas. Un es nevaru zināt, vai bērnam tiešām būs labāk dzīvot pēc maniem stereotipiskiem padomiem.

Ir, estragon, tā tiešam ir. Mani bērni arī vienmēr ir protestējuši, bet pēdēja laikā jau ir tā, ka tā pretī runāšana tikai modes pēc, vienalga ņem vērā manus ieteikumus, jo ir jau pārliecinājušies, ka pa tukšo nerunāju... Un, ka mamma nemaz nav tik muļķe, bet reizēm kaut ko zina arī.    Bet vispār cenšos ar saviem padomiem neuzbāzties, runāju tikai tad, ja man padomu prasa. Un pati arī filtrēju un no citu ieteikumiem ņemu tikai sev vajadzīgo. Ar savu mammu nestrīdos, viņai patīk padomus dot no rīta līdz vakaram - klusi māju līdzi ar galvu, bet daru pa savam.    

... dažādi... kautgan mums patīk noliegt,bet sanāk taču dot tos padomus un nelabprāt tos uzklausīt

Ir man viena tāda paziņa, kura uzskata, ka ir pati gudrākā, veiksmīgākā, un vienīgā zina pa kuru ceļu dzīvē jāiet, lai nonāktu tur, kur viņa.
Tad nemitīgi bārsta savas atziņas un dod visiem padomu kā dzīvot, neuzklausot citus un neapjēdzot, ka katram savs ceļš ejams un katram sava laime kaļama...
Neciešu padomdevējus, kas māca, kā dzīvot!

praktiski padomi man patīk, labprāt uzklausu, paklausu, un, ja man ir zināšanas un varu palīdzēt - arī citiem tos neliedzu.
dzīvošanas un attiecību padomi - nedodu un kategoriski nepieņemu. var parunāties par dzīvi, kā kuram ir gājis, bet nekad viena situācija nav identiska ar citu, nekad nav iesaistīti identiski cilveki.

esmu uzklausījusi padomus un pat pielietojusi..padomi tā ir otra cilvēka pieredze. Padomi attiecībās, tā drusku cita lieta, bet skats no malas nereti piedod citu gaismu situācijai... Un arī izsniedzu padomus , pareizāk dalos savā pieredzē, vai izsaku savu viedokli... , bet necenšos otru ietekmēt... arī bērnus ne...