Nereti nākas dzirdēt, ka redz, lūk, es vēlos, es gribu, lai mans vīrietis ir gudrs...
Nezinu, ko kuroreiz tas nozīmē citām teicējām, bet es zinu, ko tas nozīmē man. Mans vīrietis ir gudrs. Gudrāks par mani. Un man ir milzīgs kaifs justies gudrā pakļautībā. Jā. Nevis pašai visu lemt, ne mirkli nešauboties, ka es to spēju, es to varu un es to izdarīšu... bet ļauties. Atļauties būt maigai un sievišķīgai. Un vājai. Un aizsargājamai. Un lutināmai. Un saudzējamai.
Un nevis čerez ņemogu kādam galdiņa urbējam klausīt tikai tāpēc, ka viņš tā ir uzdomājis, ka man viņu būtu jāklausa. ( I kāda iksa pēc??? ) redzot un apzinoties, cik aplamas viņa komandas... bet ar tādu rāmu un foršu paļāvību un uzticēšanos ĻAUTIES...