Atminos kādu randiņu... tas bija pavisam aklais... šķiet, ka iepazīšanās bija pa telefonu, jo nebija ne jausmas par to, kāds izskatās attiecīgais vīrietis. Vārdu sakot, pa nakti telefonā aizrunājāmies tik tālu, ka viņš no rīta bija gatavs braukt manā virzienā... Es, nemaz to par pilnu neņemdama un par vakara sarunām aizmirsusi, no rīta, kā pie sestdienas, ilgi vārtos pa gultu... ne muti mazgājusi, ne ģērbusies... Zvans telefonā! Un fakts, ka vīrietis ir atbraucis manā virzienā jau ap 150km un gribētu lai pabraucu pretī. No diviem variantiem, ko ātrumā spēju apsvērt,- braukt vai aicināt pie sevis, protams, izvēlējos braukt.
Vīrietis bija ne latvietis, maza auguma, toties melnā, lepnā džipā, bija puķu pušķis, kafejnīca, pastaiga, sarunas... nu... viss notika, jo viņš bija parūpējies par daudz ko. Bet viss bija TIK smalkjūtīgi, mīļi un jauki... kaut arī abi zinājām, ka nebūs nekas vairāk... Un vēl tagad, pēc jau gadiem trijiem, joprojām uz svētkiem saņemu ļoti jaukas īsziņas.
Visādi gadās...