nu, ir 2 zortes strīdēties mīlētāju. vieni, kuriem patīk paturēt pēdējo vārdu un otri, kuriem patīk paturēt priekšpēdējo vārdu. ir varianti:
ja kašķējās divi, no kuriem vienam patīk paturēt pēdējo vārdu un otrs, kuram patīk paturēt priekšpēdējo vārdu, viss beidzas 1-kārši un laimīgi.
ja kašķējās divi, kuriem abiem patīk paturēt pēdējo vārdu, tad viens otru ņem uz izturību un taisnība tam, kurš ilgāk no vietas spēj gvelzt aplamības.
ja kašķējās divi, kuriem abiem patīk paturēt priekšpēdējo vārdu, tad viens otru ņem uz sikoloģiju - atlaiž tikai tādus tekstus, kurus nevar nociesties nepateicis, tak par kuriem katrs drošs, ka otrs nevarēs nociesties uz tādiem neatbildējis.
saprotams, vēl ir tādi, kuri padzirdējuši, ka «gudrākais paklusē», tak nesaprot, ka tas ieteikums, kā viņiem izlikties gudrākiem esam, nevis teksts, ar kuru paspīdēt.
un vēl ir tādi, kuri vienkārši dirš.
tas notiek tā - ļeru, ļeru, ļeru, bāaa, ļeru, ļeru, ļeru, ko es te ar Tevi, idijōtu vispār runāju, ļeru, ļeru, ļeru ļēeee, es ar Tevi vispār nerunāšu.
ja otrs ko provē iebilst (un arī, ja neprovē!): «nu ko ta es te ar Tevi runāšu, taisni riebjas, Tu takš ļeru, ļeru ļēeee!», un pēc brīža: «ļeru, ļeru ļēeee, nē, nu ko es VISPĀR ar Tevi te runāju!». un tā 5,
8, 23 vai 47 reizes no vietas.
nāvīgi apvainojas par tekstu «nu tad nerunā!» pēc sava «ko es VISPĀR ar Tevi te runāju!», tomēr turpina runāt, tiesa, gadās, ka tikai pēc nelielas pauzītes.
var no jauna ieviesties teksts «nu bet, ka Tu nesaproti!»
varbūt varētu paglābt izdevniecību no bankrota uz ARĪ man izdevīgiem noteikumiem - piedāvāt izdot kaškējoties noderīgu izteiku grāmatu, kurā apkopot izteikas tipa «kas uz citiem saka, tam uz mēles kaka!», «kas uz citiem saka, tas pats ir!», «Tu beidzi! [končil, ņe končil, 5 minut - uhodji ot mikrofona!] nu tad norauj ūdeni!» un tamlīdzīgas.