Lasu un domāju. Tēmas pieteicēja- sievas lomā. Aizstāvji un padomdevēji sievai. Vai kaut kas tekstos mainītos, ja diskusiju būtu ielikusi trā otra sieviete? Tā sešdesmitgadīgā māte? Iespējams.
Pieļauju, ka šai sievietei nav cita, kam zvanīt un palīdzību lūgt. Nav cita, ar ko sarunāties. Nu tā kaut kā. Un tagad, lūdzu, vai Tu Junona vari iedomāties, ka Tava vedekla ieliek diskusiju ar šādu vaicājumu... un saņem atbildi izslēgt telefonu. Ignorēt. Nekontaktēties. Klausīt tikai mani, mani un vēlreiz mani ( tobiš sievu ). Vai Tu, Neparastā ( zinu, ka arī dēls ) vari iedomāties, ka Tavējam viņa sieviete vairs neļautu pie Tevis nākt, ar Tevi runāt, un ieteiktu iebarot Tev sēnītes. Vai es varu iedomāties, ka reizēs, kad man vajadzīgs dēla padoms, es zvanītu... vedekla šņāktu- liec mūs mierā, nemaisies mūsu dzīvē... NEVARU.
Tāpēc iedomājieties, pirms padomus dot, ka tikpat labi varat nonākt arī laukuma otrā pusē. Kauns.
Tas taču ir tikai normāli, ja pavecai mātei, dēlu izaudzinājušai, mūža nogalē ir kāds gudrs un spēcīgs balsts. Kad varbūt citu bērnu nav ( vai ir, kāda starpība ). Kad varbūt vīra vairs nav.
Tā sieviete, tēmas autore, laikam taču arī savus bērnus audzinot, vēlas, lai viņu brutāli neatgrūztu kā nevajadzīgu tad, kad dēli būs pieauguši.
Jā, vienīgais moments, ko saskatu objektīvu... ka nu ievilcies šis process. Parasti jau šīs lietas un attiecības saregulējas pa vietām līdz 30 gadu vecumam. Kad raksturi vēl elastīgāki. Kad jaunā sieva vēl nav tik paštaisna un sev vien to deķīti velkoša.
0
0