Man arī ir dēls, dzīvē sanāca tā, ka brīdi viņš bija mūsu ģimenes vīrietis, sargāja mani un māsas pats no sava tēva... viņam tad bija 18. Gadi 10 jau no tā brīža... bet tuvība nav mazinājusies... dalāmies priekos un bēdās... un sirdslietās.nav nekādu noslēpumu, pieļauju, ka kādai tas varētu likties par daudz... bet toreiz smagajos gados mēs cieši saradām pa dzīvi iet kopā...

ir ļoti foršas, saprotošas vīramātes, bet ir tādas kuras nekad nebeigs iejaukties dēla dzīvē, tas jāizlem pašiem,vai vēlies nepārtraukti konfliktēt, jo bez tā neiztikt, vai arī paši būt noteicēji par savu dzīvi... es pati to esmu izjutusi uz savas ādas   

... es, laikam būšu sliktā vīramāte, lai gan šobrīd kā sievasmāte esmu tīri feina   , degunu nekur nebāžu, ja prasa padomu-tad runāju, ja vajag -izpalīdzu, meitu esmu atrunājusi no pārsteidzīgiem soļiem... nu   , bet tās dēla brūtes mani besī      

bet ir jau tādas ,kas nepārtraukti grib mācīt bez prasīšanas, pat nepajautā vai tā pamācība ir vajadzīga, jo vienā otrā lietā vedekla var izrādīties gudrāka, bet tas tak vīrenei nav pieņemams, viņa vienalga atradīs iemeslu, kā vedeklu nolikt... katrā ziņā, dari ko darīdams viss viņai slikti...

man gan deela meitenes patika..vismaz tas ar kuram tiku iepazistinata   

neparastā... vot, tev viegli runāt... viņas visas te pa manu dzīvokli figurē... no rītiem vairs matu laku un fēnu neatrast, jo daiļavas pucējušās...    ... paldies dievam-mācības beigušās, tad nu būs klusums...    bet, kaut kā neierasti   

olita man pa dzivokli tikai viena figureja loti jauka milja meitene... zejl ka sie paskiras          
tagad nezinu neko par bruteem..vel ae nevienu neipazistina      

es arī esmu dēla mamma, un uzskatu, ka dēli paši izvēlas ar ko viņi grib būt kopā, un prātā nenāk jaukties, vai man patīk vai nepatīk, tas jau ir jāizlemj viņam pašam, cits jautājums vai es gribētu dzīvot kopā , droši vien , ka nē, lai vai cik abi būtu jauki, jādzīvo atsevišķi

nigribu... es, jau nejaucos, tik dažreiz pasaucu dēliņu aiz stūra uz ,,pārrunām,,...    

k.l.-negribu   

un vistrakākais, ja dēls to sarunu aiz stūra, atstāsta savai draudzenei    ... tā olita112 parasti notiek ,tā ka uzmanies ko saki   

negribu, bet es jau gribu, lai atstāsta   ... man, tak pašai kauns teikt, lai uzvedas klusāk, ka nevaru no tiem trokšņiem (smiešanās... nekas cits   ) aizmigt... un, ka man rīt uz darbu...

reizēm čīkstoša gulta pēc smiekliem izklausās... varbūt gulta jāmaima un nevis jāpļāpā?

kamēr tā ir dēla draudzene, var atstāstīt, savādāk uz tevīm skatīsies, ja tā jau būs vedekla, slikti, ja dēls kā starpnieks būs starp jums   

Laikam nav nabas saite līdz galam pārgriezta. Ne jau fiziski, bet emocionāli!    Mums birojā ir sieviete nedaudz virs 40, smukiņa, kompetenta darbiniece, talantīga- glezno, rokdarbniece, kurai privātā dzīvē ir otrādi- meita visu laika zvana!! Nepārspīlēju- meita uzzvana reizes desmit pa dienu, kaut arī studē citā pilsētā, 22 gadi. Patstāvīgi nevar ne dvieli nopirkt, ne darbā iestāties, ne draugam dāvanu izvēlēties, ne pie zobu ārsta pierakstīties, draugs tiek apspriests visos intīmos sīkumos... utt. Praktiski māte dzīvo meitas dzīvi. Nu neko- tā viņām ir iegājies... Abas puses šī situācija apmierina, nezinu, kā jūtas tas trešais.    
Kolēģei drauga nav, tikai kaķis.

         no vienas galejības otrā, man dēls pārmet, ka visu nedēļu neesmu zvanijusi, tad pats paliek nemierīgs un uzzvana    

   ... man ar meita zvana... un, prasa, ka pupinju zupa jaavaara, kadu galju pirkt... ko, lai dara, ja kakjis egliiti visu laiku gaazj zemee... jauki man patiik... un ari sirdslietaas sjad tad padomu luudz... nu , protams, visam ir savas robezjas... un, saveejo es zinu...    

olit112 laba Tjoshcha   

dump... uz mani k’a kjoskju vari necereet... visas vietas aiznjemtas   

... johaidii nevaru latviesju valodu uzlikt... rakstu kaa dura...