Ne viss ir jāstāsta un ne viss ir jāuzklausa... , bet jo mazāk melu, jo stabilāki pamati...

aizmirsu kurā grāmatā Knuts Hamsuns rakstīja, ka norvēģi neesot sevišķi runātnīgi, bet šis tajā ziņā bijis netipisks. 2 nedēļas viņam pagājušas, stāstot no kurienes nāk un ko tur paguvis paveikt un tieši tikpat, stāstot uz kurieni viņš dodas un ko viņam padomā tur paveikt. to visu stāstīdams, esot 2 spaiņus kafijas izdzēris.

Patiesību, patiesību un patiesību. Bet ne visu patiesību. Vai tad visu tik smalki var izstāstīt.    

kaut kur tieši šeit tautā kādā profilā lasīju apmēram tādu tekstu - meli nokauj mīlestību, bet vaļsirdība to nokauj divreiz ātrāk.

Aha, galvenais nestāstīt par saviem bijušajiem. Cik viņi/viņas kruti bijuši. Tad ir čau!    

mana taktika kādreiz bija-pastāstīt darbā kādu notikumu,kas vispāri nav noticis-tad vērot,cik ilgā laikā tas atnāk pārstāstīts ,izpušķots atpakaļ pie manis..   .’’šovs garantēts... vispāri man jau ir tā,ka stāstu reālu,nopietnu atgadījumu lielākoties nenotic,kad fantazēju... ir gadījumi,kad pat notic.
.

pareizi , haijama, vaļsirdība to nokauj divreiz ātrāk    

Nu bet darbā tak noteikti, sevišķi, jaunā vietā, vajag visu ko pastāstīt, katram cilvēkam ko citu, un tad pavērot, kas, un, galvenais, no kā, atnāk atpakaļ. Tad arī pēc tam dzīve vieglāka.

darbā var visu. tā jau nav mīlestība.       

vilksvilks   sieviešu kolektīvos -neatņemama sastāvdaļa.

jāskata jau vai maz ir kāda interese. ja ir - jāskata - patiesa vai marķēta.    

Roze- man ir bijusi tā laime strādāt sieviešu kolektīvos, vairākas reizes.

sieviešu kolektīvs   -tā atsevišķa disertācijas tēma... stāstīt iespējami mazāk par savām veiksmēm dzīvē un darbā pārējām..   ..ieteicamāk būt par pelēko peli.   ..garantēta izdzīvošana... ja arī neko daudz par sevi nestāstīsi-tāpat par tevi runās-apburtais loks

vilksvilks... blēēē man ar ir nācies strādāt Sieviešu kolektīvos... viss ir baigi super puper . man patika          

Cenšos nestaastiit.Arii īpaši vajadziibas nejuutu .   

Īpaši aizraujoši ir teikt, stāstīt patiesību, kurai paredzama apkārtējo neticēšana, -- attieksmē pret tām klausītāji sevi parasti noraksturo ļoti strauji un krāšņi...

   jā, šis man arī patīk. Pat, ja tas ir tikai kā viedoklis vai stāsts, kas patiesībā balstīts uz personīgo pieredzi   . Emocijas visdažādākās pat no ļoti zināmiem cilvēkiem   

mani vecmāmiņa mācīja - "nekad nerādi vīram abas dibena puses" tas pārnestā nozīmē, un tas nozīmē, nekad līdz galam nevajag atklāties, tātad visu nevar stāstīt.
Bet tā kā esmu atklāts cilvēciņš savā laikā ļoti uzticējos savam draugam un pastāstīju visu par sevi, tad tik nācās dzirdēt un ne jau to labāko, tad arī atcerējos vecmāmiņas sacīto, tā man bija arī mačība turpmāk visu nestāstīt.

ja par otru cilvēku zini pilnīgi pilnīgi visu, vai tad nav garlaicīgi?    

Vai tas vispār iespējams - zināt visu?