man arī ir tēma, par kuru gribas parunāt.
nu, sakiet, zēni, kā tas ir. ja jūs šeit uzrunājat kādu dāmu, kādu reakciju jūs pirmajās sarunās sagaidāt?
paskaidrošu, kur radies mans jautājums. vairākkārt ir gadījies, ka kāds atraksta kādu jauku vēstulīti. nu, tā tikpat "bez saistībām" parasti arī atbildu - ar kādu joku vai komplimentu, ja man ir iepaticies viņa profils. apmēram kādā trešajā vēstulē nāk uzaicinājums satikties. nu, es jau nesaku - nē.. pat pasaku - jā varētu būt jauki arī satikties. tomēr ir tāda vēlme vēl mazliet parunāties, uzzināt - kāds tad ir šis cilvēks, ar kuru varētu būt kādu stundu (mazākais) no savas dzīves jāpavada.

kad sāku it kā parunāties - seko diezgan konkrēts secinājums, ka es izvairos. ka es negribu. galējā variantā - ko gan es īsti gribot?

mans jautājums - vai tiešām sievietei sajūsmā jākviec par to vien, ka kāds viņu ir uzrunājis? un lēkšiem jāmetas nezināmajā, pat ne vienas dienas garumā neparunājoties, kas vispār ir patīkama nodarbe arī ārpus šādiem iepazīšanās vingrinājumiem. kā tur patiesībā ir?