Man jau nu gan šķiet, ka kālab mums, man ar reizēm tai skaitā, gribas tik ļoti kādu ielikt tieši tajos rāmjos, kurus paši uzskatām par vispareizākajiem.Nu, ja formās kupla omīte, rod prieku un ir laimīga, tieši ar un ap mazbērniem, to pašu mazdārziņu vai lieldārzu, mauriņu rosoties, tad vai tāpēc viņa apsmejama.Un, ja kādai tikai un vienīgi, lai arī slimīgi, vai saprāta robežās, bet savas formas
rūp, un ome vispār tikai ātri garāmskrienot, nu tad tā arī ir viņas izvēle.Un, ja viņām, un visām citām omēm tā patīk, tad ko tur apsmaidīt, galvenais lai omēm labi.
Man drīzāk nepieņemama ir auguma, apģērba, dzīvošanas ziņā kategoriska kaut kā uzskatīšana par vienīgo, pareizo.