Svilpis kaimiņdiskusā draiski uzsvilpoja:"... var ar vienkārši mīlēties, kāpēc jāiemīlas vienmēr?... "

Šoreiz ienāca prātā akcentus pamainīt. Un ne ar paviršību par iemīlēšanās un mīlēšanās secību tagadējo ātrumu laikos.

Iemīlēties nav obligāti... tomēr... par mīlēšanās un iemīlēšanās attiecībām un attieksmi pret mīlēšanās un iemīlēšanās ierasto secību, iespējams, ir vērts pārdomāt, vismaz padomāt: ne jau pašmērķu dēļ.

Varbūt prātīgāk, jēdzīgāk: mīlēties, kāmēr nostiprinās un/vai apstiprinās iemīlēšanās?

Protams, konservatīvi un tradicionāli/ofuiciāli "pareizāk" skan arhaiskā ideja -- iemīlēties vispirms un pēc kāzām sākt mīlēties. Prakse un ikdiena jau to novecojušo postulātu apsteigusi... tomēr, tikko (vismaz heteroseksuālā) iemīlēšanās iet pa priekšu un mīlēšanās (seksis... ) velkas nopakaļ, sākas daudzas aplamības, arī traģēdijas un drāmas... i mūža garumā... un ari sērijās... ar atkārtojumiem savu audzināmo un ietekmēto likteņos, mūžos?

Un ko brīnīties, ja Mīlestība avarē, pat bez remonta/reanimācijas iespējām?