Rīts, reiz pienāks skaisti pārņemot tavas domas:
Vissasķeltākās no visām, kas, kad Tavā vaigā Sala tēvs kniebj,
Kā vectēva ausaine vecā, ko paaudzēs lietojis sen - pār gadskārtu griežiem ejot arvien,
Kā pajumtē ne siltumā neizmērojamā, ko rokās žņaudzot, pie krūtīm sev gribas spiest!
Tik siltas atmiņas, kā skrējiens gar smeldzīgo kaiju pārņemto jūras krastu, kad atmiņās - attaust visi tautiskie raksti!
Kas slikts, ja vēlmēs esošās - kā siltā ausainīte - kas jūrai šalcot, vējam svilpjot; reiz paliks visiem siltu siltā piemiņā!
Tā ilgus gadus atmiņu vācelītē glabāta, kā jaunības tīksmē pretī saņemtais smaids;
No sendienu vācelītes laukā atkal tā vilkta, un lietota kā sentēvu sirdī glabātais prieks!
0
0