Ziemassvētki ir vieni no četriem lielākajiem ar Saules stāvokli debesu lokā saistītajiem seno latviešu svētkiem. Tas ir laiks, kad raža novietota glabātuvēs – klētīs un pagrabos. Rāmi un nesteidzīgi rit dienas, un tajās dzīvību ienes vakarēšana, kur darbs ir ne tikai rokām, bet arī galvai un prātam. Tas it kā ir visbrīvākais laiks, kad var nodoties garīgās bagātības papildināšanai. Tā kādreiz bija latviešu bērna pirmā skola, te bija ko klausīties, vērā likt un prātā paturēt.
Lai gan šodienas ritms ir cits, tomēr savas labsajūtas un harmonijas dēļ būtu ieteicams ieklausīties senču gudrībā. Šis ir laiks, kad atskatās uz visiem gada padarītajiem darbiem, atceras tos, analizē, un pēc tam gatavojas jaunajam ciklam, kas vēl ir priekšā. Ziemassvētki ir jaunas dzīvības, jaunas gaismas svētki pašas lielākās tumsas laikā. Tie pāršķeļ tumsu kā gaismas šautra un atņem tai spēkus plesties plašumā. Šie ir gaismas uzvaras svētki pār tumsu. Tas izpaužas daudz dažādos rituālos, izdarībās saskaņā ar ticējumiem, rotaļās, dziesmās, spēlēs, utt. Ziemassvētkus uztveram kā jauna cikla sākumu, tad rituālus jāuztver pēc principa – kā sākumā darīsi, tā vēlāk būs.