Pirmo reizi Sieviešu dienu sāka svinēt ASV - 1909. gadā Amerikas sociālistiskā partija izsludināja februāra pēdējo svētdienu par Nacionālo sieviešu dienu. To svinēja līdz 1913. gadam.

1910. gada 27. augustā Kopenhāgenā notiekošajā Starptautiskajā sociālistiskajā sieviešu konferencē (Otrās internacionāles VIII kongresa ietvaros) vācu sociāliste Klāra Cetkina ierosināja sākt svinēt starptautisku sieviešu solidaritātes dienu. Viņu atbalstīja Vācijas sociāldemokrātu partijas Centrālās komitejas locekle Helēna Grinberga, apstiprinot 19. martu kā šādas dienas svinamo datumu. Jau nākamajā 1911. gadā 19. martu kā starptautisko sieviešu solidaritātes dienu visai plaši svinēja sociāldemokrāti un tiem simpatizējošie Vācijas impērijā, Austroungārijas impērijā, Dānijas karalistē, Šveicē.
1913. gadā starptautisko sieviešu solidaritātes dienu Vācijā svinēja 12. martā, Austroungārijas zemēs, Šveicē, Nīderlandē - 9. martā, Krievijas impērijā un Francijā - 2. martā.
1914. gadā lielākajā daļā Eiropas valstu šo dienu sāka svinēt 8. martā.
1921. gadā Padomju Krievijā II Komunistiskajā sieviešu konferencē nolēma atzīmēt starptautisko sieviešu solidaritātes dienu 8. martā, pieminot 1917. gada 8. martā Pēterburgā notikušo sieviešu streiku, kas aizsāka Februāra revolūciju.
1966. gada 8. maija ar PSRS Augstākās padomes prezidija lēmumu Starptautisko sieviešu dienu izsludināja par valsts svētkiem un brīvdienu.
1975. gadā ANO saistībā ar Starptautisko sieviešu gadu 8. martā sāka svinēt Starptautisko sieviešu dienu.