Varbūt tāds piedzimu? Atceros vēl nebija 10 gadi, kad rotaļājāmies ar kaimiņu meiteni, kura dzīvoja pāri upītei. Man patika skūpstīt viņas kajstarpīti. Neatceros vai izjūtu seksuālo baudu. Taču man patika to darīt. Darīju pa īstam. No sirds.
Vēl atceros. Mammas brālim bija sieviete ar kuru viņš dzīvoja kopā. Viņai bija superīgas krūtis. Neatceros kā līdz tam nonāca, bet atceros viņas krūtis... Viņas piebriedušos krūšu galiņus... Atceros kā sēžu viņai klēpī un skūpstu krūtis un ienāk mana mamma...
Mani skolā apsaukāja. Sita. Kāds bija redzējis kā rotaļājos ar meiteni no upes otrā krasta...
Man vienkārši patika to darīt. Patika sajust smaržu, garšu...
Es tāds piedzimu? Novirzes?
Man tagad 46. Bet, joprojām dievinu sniegt sievietei orālu baudu. Dzīvoju kopā ar sievieti. Viņai tas nesagādā baudu. Kunilings viņai nepatīk.
... runa par ko? Varbūt par ne par ko. Varbūt pats sev mēģinu pateikt ko gan es šeit daru.
Varbūt mēģinu saprast vai tiešām uz pasaules nav nevienas kurai būtu es vajadzīgs tāds kāds esmu?