rraganinja, nu man personīgi ir tā - ja mani ar to otru cilvēku (kokrētā gadījumā vīrieti) saista simpātijas, savstarpēja cieņa un sapratne, tad ir ok. bet es tādus seksuālso sakarus nevaru definēt kā gadījuma sakarus, jo lai būtu šī savstarpējā cieņa un sapratne, otrs kaut nedaudz ir jāzin, kas arī prasa savu laiku.
ir man bijuši arī tie ne-gadījuma sakari... ir bijis visādi... tā teikt - paļaušanās mirkļa iegribai. bet es ar to nelepojos un neplātos. patiesībā man par šiem sakariem ir kauns... domāju pat tuvākie draugi par tiem neko nezin. ir ļoti nepatīkamas pēc tam tās frustācijas un sajūta, ka esi kā tāda lēta mauķele. cik biezi mēs izsakamie nievājo;si par vieglas uzvedības sievietēm, bet pašas...
vēl gribu likt pie sirds to, ka katrai ir vai būs bērni. nu es justos ļoti slikti, man būtu kauns, ja es uzzinātu, ka manas mammas dzīve ir bijusi kā tādā bordelī. atsūkājusi visiem pa labi un pa kreizi, un vienmēr pārvietojusies ar plaši paplestām kājām - kam nav slinkums, laipni lūdzu. tiešām būtu kauns... un vilšanās pašā svarīgākajā cilvēkā pasaulē.