Atļāvos pārkopēt daļu raksta, kas apstiprina tēmas virsrakstā izteikto domu.
Ja gadās pārsālīt
... atminējos kādu sarunu ar pazīstamu sievieti, kura – aktīva, ļoti seksuāli pievilcīga, kopta – sāka sūdzēties, ka viņu vairs neinteresē sekss, vēl vairāk – viņa to negrib. Par pretējā dzimuma uzmanības trūkumu viņa nevarēja sūdzēties, tāpat kā par ķermeņa nepilnībām. Viņai bija veselīga seksuālā pieredze un interese par to. Pati teica, ka nemeklē attiecības, jo negrib saistības. Viņai nebija pastāvīgu attiecību, tikai nemitīgi klejojumi vīriešu pasaules peripetijās (“Sekss un lielpilsēta” cienīgā stilā).
Toreiz domāju – kas gan varētu būt par iemeslu šādai, pirms tam tik seksuāli aktīvai, sievietei sūdzēties par atsalumu. Izvērtējot viņas pieredzi un dzīvesveidu, nonācu pie slēdziena, ka viņa, lūk, laikam varētu būt prototips tai mūsdienu sievietei, kura tajā seksualitātes parādes gājienā piedalās. Kura afišē seksuāli brīvus, bezaizspriedumainus uzskatus, bet pati no šā pārsātinājuma sāk ciest.
Tieši tā – seksualitātes pārsātinājums, kas nomāc visas pārējās attiecību kvalitātes. Tas ir tāpat kā ar sāli, ja tās ir par daudz – pat visgardākais ēdiens kļūst nebaudāms. Pievienojot šim sievietes dzīves ēdienam tādas garšvielas kā vientulību (viņa meloja, teikdama, ka tā viņu dara tikai harmoniskāku), noslogotību darbā (kas nezin kāpēc raksturīga visām vientuļajām sievietēm), pašapmāna slogu u.c., radās skaidra viņas seksuālā atsaluma kopaina.
Šis piemērs vien parāda to, ka visbiežāk nemaz tik tālu nav jāmeklē. Ne vienmēr jārokas zemapziņā un jāmeklē bērnībā radītas traumas vai jāvaino pirmais vīrietis, kurš bijis nepraša, atņemot tev nevainību. Bieži vien vispirms jānokārto attiecības pašai ar sevi – dažkārt itin ikdienišķā līmenī, jāatrod harmonisks balanss starp dzīvē svarīgajām lietām, jāaizmirst sev melot un aizliegt. Un varbūt pat jau tad šūpulī ieliktā, bet pazaudētā seksualitāte atklāsies izpētei. /R.Baumfelde; žurnāls "Sieviete", 2005.g.-publicēts "Delfos"/
0
0