piekrītu dzimumzimitei. es jau te rakstīju, ka visu nosaka attieksme pašai pret sevi. ja sev nepatiksi un sevi nemīlēsi, tad arī citi to nespēs.
ar to lieko svaru ir tā, ka viss ir labi, kamēr pašam ir labi un kamēr tas reāli nesāk apdraudēt veselību un personiskās ērtības.
bija man viens puisi, kas man pateica, ka man vajadzētu iet uz trenažieru zāli. lieki teikt, ka tā bija mūsu pēdējā saruna. pēc tam vēl nedēļu nelikās mierā, teica, ka nedom;aja neko sliktu, ka vienkārši pašam gribas iet, bet nav kompaņijas. nu tā viņam stulbi esot sanācis.
katrā ziņā es nekad neko nedaru tāpēc, ka man kāds vecis būtu kaut ko pateicis. ar tādu veci visticamāk tā arī būtu pēdējā saruna mūsu starpā.
bijām ar draudze4ni šokā, kad ik pa laikam aizejam pavingrot vai palēkāt uz kādu sporta klubiņu, tīri lai nodzītu stresu pēc darba dienas. izrādās tur lielākais vairākums sieviešu iet tādas, kurām kāds vīrietis būtu aizrādījis par ārējo izskatu. savukārt viņas bija šokā, ka mēs tā pašas esam izdomājušas.
otrs sōkējošais gadījums bija manā darbā. nāca pie mums praktikante. smuka meiča, figua laba - ne ko pielikt, ne atņemt. un sākām mēs kaut kā par sporta zālēm runāt. un šī saka - jā mans draugs man arī saka, ka man jāiet ir bik svaru nodzīt. es vispār afigel
saku viņai - kur tu taisies kaut ko dzīt nost? un vispār nafig tev tāds draugs, kam tu nepatīc kāda esi?
jā nu žēl, ka sievietes sevi dažkārt neciena.