nu man reiz tā gadījās, drosmei kukaiņus ķert, ēterot un uz adatas durt, darba vadītājs ielēja medicīnisko, i bailes pazuda, i saule spožāk spīdēja vēl vēlu vakarā, bet kaut kā ēteris izbeidzās pie viselitārākā eksemplāra, vaboles kas plaukstas lieluma un vēl ūsas klāt, ko darīt, kad spirtis dara savu, i idejas raisās labāk, ieliku maisiņā, atnesu mājās, paliku zem gultas kājas ar aizpspietu maisiņa galu, lai neiztiek laukā, a šamējas pa nakti caurumu maisā izgrauzis, i no rīta, ar sāpošu galvu kā acis veru, redzu šo man tuvojamies, baisi, tas bija varens kliedziens pa visu prakses māju, augšā bija visi
0
0