... ļoti slikti.es nestāvu uz maģistrālēm karstajos punktos un nebalsoju :)

... WOW... PRESSUMITA... iznjeema vaardus no mutes, gribeeju teikt-celja malaas neesmu staaveejusi...

taalbrauceejiem ir suurs darbs, izturos ar cienju...

Tālbraukšana tāds pats darbs ka visi citi, tālbraucēji tikpat dažādi/nevienādi ka citi profi.

Nu īsti robotiņi, tādi paši kā konservu piepildītājas zivju fabrīķī
Vispār baigi labi ja ir robotisms pieejams, visu dienu vienu un to pašu neapnīk ’naglot "

Cilvēki = dazādi, -- dažiem pat ļoti patīk telot japāņu roboti/strādāt automātiski, tikmēr domajot savas domas. Citus tads automatisms tracina. Katram = savs.

Kas tālbraucējšoferīšos ir īpašāks nekā vietējo maršrutu šoferīšos ?

nostāsti katrai profesijai uzliek kaut kādus zīmogus

Strādāšana vispār ir smags darbs

Nedarīt neko, arī ir smags darbs

Par cik, dzīvoju Grenctālē un regulāri ’’lietoju’’ Bauskas šoseju(kā autovadītāja), tad tālbraucēji ir mana ikdiena, ja tā varētu teikt... Fūres tur vairāk brauc, kā vieglais auto... Ko varu teikt par tālbraucējiem šoferiem?Vairums jaunie šoferi, kas tikuši pie tādiem spēkratiem, brauc tā, ka ’’više nas toļko gori", un, ja gribi dzīva tikt līdz savam mērķim, tad laicīgi lasies nost no viņu riteņiem..Protams, ir arī pilnīgi normāli šoferi, kas brauc mierīgi un nekādā mērā netraucē satiksmei... Profesija kā tāda, protams, ļoti smaga un atbildīga..Ziemās Bauskas šosejas grāvmalās tik daudz fūres vārtās, kas noskrējušas no ceļa..Tad ir tik ļoti žēl to šoferīšu...

Dzīvot vispār ir kaitīgi...

Pozitīvi izturos pret tālbraucēju darbu, daudz kur būts, daudz kas redzēts.
Pazīstu vienu tādu, pati esmu braukusi līdzi uz Franciju.
Ir tikai viens -bet-, ja cilvēks brauc viens, viņš kļūst pārāk vietuļš, nav jau ar ko parunāt.
Ja cilvēki braukā divatā, tad atrasties ilgstoši nelielā kabīnē dienu un nakti ar kolēģi arī ir psiholoģiski smagi.

Žēl ir to, kuri par tālbraucējiem uzdodas... Kad Latvijas transportbiznesa "grandi" sapirkās lētos bijušo kolhozu vidusmēra šoferus, Roterdamas ostas termināļos garlaikojās vecie vietējie fūrotāji... i mūsu, i citi postsovetu vājie braucēji nespēja atpakalgaitā iedzīt fures rumpus šķirbās, kur no katra borta pa 10 cm, -- tad nu vecEiropas spekulativie slaisti/biznessolisti par maksu to darija, -- noplēšot lielako algas daļu no tadiem mūsu "tālbraucējiem". Par tiem gan bija kauns. Toties prieks par tiem, kuri sai joma juvelieros ielauzušies, palikuši un labi turas.

rit---- dziivot ir tieshi tik kaitiigi, cik pats sev uzriktee... :)

Nedaudz novirzoties no tēmas, man patika Mariina izteikums par japāņu robotiem. Savā veidā apskaužu strādniekus pie konveijera. Viņu alga-iztika atkarīga tikai no pašu izkoptas roku veiklības, bet domas paliek brīvas.Domāju, ka tikai viņi spēj būt patiesi brīvi. Jo garīgā darba strādnieki, ja nedaudz nehaltūrē, ar laiku izdeg vai arī iztika ir atkarīga no citiem cilvēkiem, un par to ir jādomā. Protams, nevar tā visu mūžu - cilvēks vēlas tikt novērtēts, redz sev priekšā vilinošas karjeras kāpnes. Tālbraucējus gan es neuzskatītu par šiem robotiem.

Vispār tas bija teksts, šķiet no Magomajeva vai kāda cita dziedātāja... neatceros. Kad viņam jautāja, vai smēķēšana nekaitē dziedāšanai... Var piekrist... jo dzīve mūs šā vai tā "nolieto".:)

Par tālbraucējiem... Tāpat kā jebkurā citā jomā, katram darbam sava garoza. Pazīst dažus... katrs savādāks, kā jau pie cilvēkiem. Ir, kā jurniekiem, -katrā ostā, kas sagaida un ir, kas godīgi pelna ģimenei iztiku.

Ar cieņu. Grūts darbs.