Mežā auga eglīte, citām eglēm blaku
Tur mēs viņu atradām, brienot sniega taku.
Jauka bija eglīte, baltā sagšā tīta,
Zara gala šūpojās brūna vāverīte.
Egli līdz ar vāveri dzīrāmies nest majās,
Kuplaste - žēl - aizskrēja vieglām, žiglām kājām.
Tagad viss te jauks un skaists,
Skujas smaržo, sveces laistās,
Tikai vienu teikšu es, žēl, ka nav te vāveres.
Ceru, ka pareizi atcerējos, no savas un arī bērnu bērnības