Kad biju jauna un smuka, aptecēja mani kāds vecss, resns, maza auguma plikpaurīts, bet toties liels priekšnieks.
Domāju, kā lai taktiskāk priekšniekam atsaka... Es viņam saku- man ir draugs, es viņu ļoti mīlu, viņš ir tik skaists, jauks, mīļš...
Bet mazais apalītis man saka- es uzvilkšu platformenes, uzlikšu parūku un būšu arī smuks, bet gultā es māku vairāk nekā tavs zaļknābis.
Un tad man paspruka smiekli un es nespēju vairs būt taktiska un sarunāju šim nejaucības.
0
0