Jūs, puiši, lieli, maziņi,
un Jūs, Jūs skaistie skuķīši;
Es stāstīšu - jūs klausieties,
kas mācīja mums bučoties.
Reiz Ādams Paradīzē duss,
izstiepies zālē zaļā;
viss ir tik rāmi,
viss ir tik kluss
viņš smājās balsī skaļā, balsī skaļā, balsī skaļā, ah, ah, ah, a,
ā!
Jo, blakus, saldā miedziņā -
snauž Ievas kundze klusu,
un Ādams savā jautrībā -
grib traucēt viņai dusu.
Un Ādams savā jautrībā -
grib traucēt viņai dusu.
Te bitīte tik maza skrien -
zumm, zumm, tā ir jau klātu,
pie Ievas rožu lūpām lien,
kas tās lai pasargātu, pasargātu, pasargātu, ah, ai, ai, ai, ai!
Nu vecais Ādams domāt sāk -
tam uznāk lielas raizes,
kas tur var būt ka bite nāk,
un lūpas ēd un laizās?
Vēl Ievas kundze duss arvien,
te bite atstāj viņu;
uz rožu lūpām, jā nudien -
redz saldu medutiņu, medutiņu, medutiņu, ai, ai, ai, ai, ai!
Nu Ādams pieliek lūpas gan,
pie Ievas ?mužiņas?, āaaaa!
Un sauc, ak kā tas patīk man, cik saldas lūpiņas!
Un sauc, ak kā tas patīk man, cik saldas lūpiņas!
Tā bučošanās gatava,
bij Paradīzē todien.
Dažs puisis, daža līgava,
māk bučoties vēl šodien, bučoties šodien, bučoties šodien, bu-čo-
ties šo-dien.
Caur bitīti ir nācis viss,
kas dar’ mums tikdaudz prieku.
To vectēvs manim sacījis,
un viņš jau neteiks niekus.
To vectēvs manim sacījis,
un viņš jau neteiks niekus.
0
0