par cemmēm... kādam tēvam bija dēls, kurš kā jau tīnis savas emocijas izgāza uz visu, kas patrāpījās ceļā... tēvs iedeva viņam dēli, āmuru un naglas un teica: "Dēls, katru reizi, kad tev uznāk dusmas, neizgāz tās uz citiem, bet iedzen vienu naglu dēlī... kad tas būs pilns, pasaki man... "
Pienāca diena, kad dēls ieradās pie tēva ar naglām pilno dēli.
Tēvs teica: "dēls, pēc katra kādam pateikta laba vārda vai paveikta darba, izvelc vienu naglu no šī dēļa.. kad tas būs tukšs, pasaki... "
Pienāca arī šāda diena...
Tēvs norādīja uz caurumoto dēli: "Redzi dēls, neviens labs vārds vai darbs nevar padarīt nebijušu dusmās izteiktu vārdu vai rīcību... "
P.S. varbūt vērts noskaitīt līdz desmit un padomāt, pameklēt draudzīgumu, gaišumu? Bet saproti, olit, jūs viens otru apliekat, nemitīgi velkot līdzi vecus aizvainojumus, pat neiedziļinoties, ko otrs grib pateikt, vienkārši esat uzlikuši vien otram uz pieres zīmogu "nekad neko labu nepasaka", un jebkura diskusija momentā pārvēršas par vistu piekakātu pagalmu - i citiem negribas kāju tālāk spert... provokācijas var būt arī ar "+"zīmi
ārdi un notikumi ir neitrāli, tikai mūsu pašu attieksme tiem piešķir kādu noteiktu krāsu...