karš
zaldātiņš atpalicis no vienības, slēpjās. Atrod lauku sētu klauvē pie durvīm, atver veca večiņa:
"Dod māt pajumti, pabaro zaldātu"
"Nevaru pabarot, vecais vakar nomira, mājās nekā ēdama nav, palīdzēsi rīt apglabāt došu pajumti"
Zaldāts piekrīt, naktī guļ ēst gribās, grozās, grozās, pagriežās uz otriem sāniem skatās vecenīte pie gultas kartupeļu pankūkas nolikusi, šis priecīgs apēd un aizmieg.
No rīta saka večiņai:
"Paldies par naktsmājām, paldies ka pabaroji"
"Neko nebaroju, nav man ko ēst, teicu, vecais vakar nomira jāiet glabāt"
"Kā ar tām kartupeļpankūkām ko naktī iedevi?"
"Kādas kartupeļpankūkas, vecais tanī gultā gulēja, saku nomira kaut ko pirms nāves tur saklepoja vot i Tavas pankūkas... "
0
0