viņš ar kompāniju bija atraduši patvērumu manā malkas šķūnītī... ,dzirdu kņadu, atveru durvis, sēž visi apkārt uz mutes apgāztam spainim, uz tā plastmasas šņabene... un vēl pīpē
.. es ar slaidu vēzienu uzspēru pudeli uz malkas grēdas, izdevās kā reiz ar kakliņu uz leju... viņš cēlās kājās, lai protestētu, es ar lielām dusmām paķēru to spaini un uzmaucu viņam galvā... tad , kad viņš to nostīvēja, viņam ap kaklu palika māla gredzns, mala no saplīšuša puķupoda... laime, ka tas pats pods no tā spaiņa bija izbiris jau agrāk... es tajās dusmās nemanītu... būtu vēl cilvēku nositusi... no tās reizes eju dzērājiem ar līkumu... jo apzinos to, ka neapzinos...