buciic, jā mums ir kopīgs bērns, kurš dzīvo pie manis. Viņš maksā mazliet vairāk par valstī noteiktiem alimentiem, par to viņam protams paldies. Ar meitu kontaktējas reti un par audzināšanu īpaši neinteresējas. Es esmu tā, kas ved bērnu ceļojumos, uz teātriem un izstādēm. Es palīdzu skolas mājasdarbos, šuju spilvenus un vienreiz uzrakstīju arī veselu sacerējumu, kad tēma bij tāda, ka bērns pat nesaprata, ko tur vispār rakstīt. Arī viss, kas saistīts ar viņas veselību ir uz maniem pleciem. It kā jau tēvs labs - maksā to uzturnaudu, bet no otras puses ir sasodīti viegla dzīve, ja var samaksāt 150 eiro un justies, ka sava bērna labā esi izdarījis visu nepieciešamo :) Pie tam viņu tagad dzīve ir piespiedusi kļūt par vienīgo mamuta nesēju. Viņš ir atradis sievieti ar diviem bērniem, kura ātri pamanījās sagrūsnēt un pārvākties pie viņa uz īrētu dzīvokli. Tagad viņam ir jāmaksā par īri, jāuztur sieva ar zīdaini, jāuztur abas sievas meitas un jāmaksā vēl alimenti mūsu kopīgam bērnam. Bet tomēr viņa sabojātās dzīves lielākais nelietis esmu tieši es :D Vismaz tā viņš pret mani izturas un tā runā man aiz muguras :D
0
0