Es neko daudz nedomāju - blondīne taču.
Bet no visa lasītā rodas secinājumi.
Katrs jau runā un stāsta skatoties caur savu prizmu - pieredze, tradīcijas u.t.t.
Manā ģimenē un apkārt esošajā sabiedrībā nav bijis tā, kā stāsta Murminators. Man kaimiņi arī ir citādi. Man apkārt ir zaļumi, puķes un smaidošas sejas. Un, ja nav, tad brīdī, kad es uzsmaidu, man uzsmaida pretī.
Es nepētu, kurš kam nes somiņu, ko un kā dara. Ja arī pamanu, tad atstāju šo cilvēku ziņā. Acīmredzot ir iemesls.
Ne vienmēr viss ir tā kā izskatās:)
Atceros gadījumu, kad pusaudze būdama, autobusā apsēdos brīvajā vietā, jo kļuva slikti. Apkārt tantuki stāvēja. Viena sāka skaļi bļaustīties par neudzināto jaunatni. Kad es klusi pateicu, ka man ir slikti, viņa, tai vietā, lai piedāvātu palīdzību, jo bērns tomēr, sāka skaļi bļaustīties par to, ka, tad kad dzert un pīpēt vajag, tad nav slikti, bet pilnā autobusā slikti esot... ziniet!
Tā kā ne pīpēju ne dzēru, nevarēju saprast, kāpēc viņa tā uzvedās.
Skumji.
0
0