Uzsākt diskusiju ierosināja šodien pa logu redzētais. Jā, tieši pretī ēdamistabas logam ir kaimiņa māja, tāpēc ēdot nevilšus iznāk noskatīties, kas kaimiņa teritorijā notiek? Puisim kādi gadi 30, nu varbūt drusku mazāk. Strādā kkur drošības struktūrās vai armijā, īsti nezinu, ir draudzene, uzvedībā aptuveni tāda, ka izskatās, ka zēns sēž zem tupeles. Nepazīstu viņus ilgi - ievācās pirms aptuveni gada, tāpēc secinājumus līdz šim nekādus neizdarīju. Un ko es šodien redzu? Abi iznāk no mājas, lai kkur brauktu, bet viņam ... uz pleca draudzenes soma!!!! Skats - graujošs! Es saprotu, puisis no laukiem, draudzene, cik saprotu, arī pelna vairāk, bet un, nevajag taču sevi par lupatu pataisīt. Tālāk sāku pārdomāt par pārējiem man zināmajiem latviešu kaimiņiem un paziņām. Nonācu pie secinājuma, ka no man kaut cik labi zināmajām 12 kaimiņu (es pasvītroju - runa ir tikai par latviešiem) ģimenēm, tikai trijās vīrietis ir tas, kurš izskatās un uzvedas kā ģimenes galva. Ar latviešu paziņām statistika ir pat vēl drusku sliktāka. Un, atvainojiet, arī šeit, tautā, var just, kur ir īstena mātes meita, un kur tāda sieviete, ar kuru būtu iespējams kko bīdīt, ja man to vajadzētu.
Kas ir tas latviešu fenomens, kam ir tādas izpausmes? Vāji vīrieši un spēcīgas sievietes? Jeb varbūt kas cits? Kāpēc latviešu ģimenēs ir bieži ir tā, ka vārdos ir runa par līdztiesību, kamēr praksē, raugoties no malas, tāda līdztiesība allaž nozīmē, ka noteicēja ir sieva/draudzene? Un kāpēc sievietēm ir tik svarīgi valdīt pār savu ... veci - nē. Vīrieti, kā te bieži uzsver?