Var atļauties iekrist slinkumā, kad uznāk, var tēlot slimu, beigtu un nevarīgu, bet... Pienāk tomēr mirklis, kad arī slinkot piegriežās. Vot, to momentu nu nekādi nevajag palaist garām! Un tad - uz priekšu!!!
Nu, ja, man jau it kā viegli teikt - mani apkārtējie praktiski neietekmē (iemācījos ignorēt sen jau), tikai es pati sevi... ar savām iekšējām problēmām... galīgi nevalstiskām...
Bet es domāju, ka personīgais ir vienmēr primārais un runas par stulbo valsti uttt. tās tikai vispārpieņemtas atrunas. Kā valsts, lai cik tās darbības ģeķīgas nebūtu, var ietekmēt manu varēšanu, gribēšanu, problēmas utt???
Darba nav, fakts. Darbošanos vienmēr var atrast. Man ir gargarais saraksts, ko darīt, kad darīt nav ko. Galvenais ir nejusties bezdarbīgam nekad. Kaut arī neviens par to nemaksā. Bezdarbība uz pusgadu vienam otram var būt liktenīga, ne visi māk skaisti slinkot, tas fakts. Bet nu, jāiemācās, a ko darīt, ja negrib mūs tā valsts... Dela utopajuših v rukah samih utopajuših!