Atradu vienu  savu diskusiju, bet aktuāla joprojām

Cik daudz gaudulīgu viedokļu... ak vai

acīmredzot, kāds dzīves posms vedis pa blakus ceļu, un tad pienācis brīdis, kad jašķiras un jāiet katram savu ceļu. tikai reizēm grūti to apjaust un par katru cenu griba s, lai turpinās viss pa vecam. jo jaunais, nezināmais biedē.

jāuztver, ka ikkatrs nobeigums, ir kaut kā cita sākums.neņemos apgalvot, ka pati jau esmu tik vieda kļuvusi, un ka senās rētas nesūrst... bet uz izveseļošanās ceļa noteikti jau atrodos.

Katram savs iemesls un iemeslu ir ļoti daudz... saproti ka nav sapratnes, izpratnes, vēlmes iet uz kompromisiem, mīl kontrolēt utt.

katram, lai škirtos ir savs iemesls, manējais- nebija kopīgu mērķu!

Es neesmu nekad šķīrusies, bet esmu bijusi tam ļoti tuvu. Un ilgu laiku.
Mans secinājums:  ciniski  skan, bet šķirties ir viegli tad, ja nav nekādu materiālas dabas saistību, un nekādā mērā neesi ne no viena atkarīgs, - ne no otras puses, ne tās radiem. Tiklīdz ir kopīga saimniecība, virkne ar cilvēkiem, kam esi devis netiešus solījumus, tā izšķirties ir daudz grūtāk. Emocionāli faktori spēlē  mazāku lomu nekā varētu likties. Mīlestība un visādas izjūtas vispār ir mainīgi lielumi- te tās ir, te to "pēkšņi" nav. Un otrādi. Ne par velti visbiežāk laulātos maina tie, kam naudas un iespēju ir vairāk nekā visiem pārējiem.
Reiz slavenā Ieva Plaude teica: "Laulība- tā ir viena saimnieciska vienība." Viņai ir liela taisnība.

ļoti piekrītu arī Aktrisei Ragārēs; ja nav kopīgu mērķu, tad ir slikti.

Par kopīgiem mērķiem varētu padiskutēt, īpaši ja kopā saiet jau cilvēki gados. Bērni katram savi, hobiji ar iespējams savi. Varbūt kopīgs mērķis-skaisti novecot kopā??

Man vēl liekas, ka ļoti svarīgs vārds ir "vajadzības" . No tām izriet arī mērķi- vai kaut kur kopā aizbraukt (un kādā veidā), vai tā vietā, teiksim, māju uzbūvēt, vai varbūt staigāt pa izstādēm un kafejnīcām, utt. - tātad kā tērēt kopīgos līdzekļus un brīvo laiku.
Un par cilvēkiem gados- ja šīs vajadzības krasi atšķiras, tad šie cilvēki nemaz kopā nevar saiet.

Man jau šķiet, ka svarīgāks ir raksturs, vai varam viens otru  saprast, dzirdam viens otru. Man nebūtu problēmu, ka kungs makšķerētu, kas man galīgi neinteresē, vai viņam neinteresētu kāds mans vaļasprieks. Bet, ja spēj labi un draudzīgi sadzīvot tad, kad ir kopā, ir loti svarīgi.
Un vēl, esmu ievērojusi, ja man zūd pret kādu cilvēku cieņa, tad zūd arī viss pārējais... neatgriezeniski.
Jā, vajadzības ir svarīgas.

Nekad nespēšu saprast materiālās saistības kā kopdzīves obligātu nepieciešamību , dzīvo kopā manuprāt citu mērķu vadīti ... sniegt otram ! 
 un galu galā ja ir nonācis tiktāl ka abiem ir manta no kuras nevar atteikties tā vairs nav dzīve kopā bet gan katorga diviem - Tev vajag nu ņem taču ko vēlies  ...
 Tajā brīdi ja ieraugot piecīti sāk salt kādam  rokas neko nevajag kopā veidot

pēc ilgas kopdzīves sadzīvota ir ne tikai manta, bet kopīgi draugi, radi paziņas..
viņi ar gribot negribot tiek iesaistiti..

’’... Mīlestība un visādas izjūtas vispār ir mainīgi lielumi- te tās ir, te to "pēkšņi" nav. ... ’’ Te nu gan es ar putām uz lūpām nepiekritīšu... Man tas tikai parāda cik cilvēks (es tai skaitā) ir samaitats, kā cilvēks ir devalvējies... Ir šai pasaulē, kaut kas augstaks par cilvēku... lai vai kā nu es pats varbūt esmu sačakarējis savu dzīvi un dzīvoju nepareizi, ... Nē... ja es esmu traks, tas nenozīmē, ka visiem ir jabūt trakiem... Es paldies, Dievam, vēl ticu...
Bļin, ... tad jau pasaule ir apstājusies... ka lai jaunie lai dzīvo... atceros man pagājušo nedēļu bija saruna ar savu brāļa dēlu, kurš ir tikai kadu gadu laulībā... tā es arī viņam uzdevu jautājumu - Vai tad Tu neesi aprecējies uz visu dzīvi... ? Vai Tu esi aprecējies tikai uz kadiem 5 vai 10 gadiem... Palika uz mani dzīļdomīgi skatoties...
Bļin, kaut kāda terminēta lauliba sanak... marazms.

Darītājam- šāds domu gājiens ir raksturīgs nevis darītājiem, bet tikai bezatbildīgiem pusaudžiem un vienas dienas cilvēkiem. Laulība ir ne tikai čubināšanās vienam gar otru, bet jaunas ģimenes un DZĪVES veidošana, kur nākas domāt ne tikai par dažādām abstraktām izjūtām (kas var mainīties reizi dienā), bet daudz reālākām lietām, tai skaitā par bērnu pieklājīgu audzināšanu.
Tikai cilvēks, kam nekā nav, un kas pats nekas nav, var, uznākot pirmajām dvēseles caurejām, mierīgi paņemt čumidāniņu un nozust tālēs zilajās- bez saistībām, bez atbildībām.

Nu pienāks laiks, kad bērni izauguši, tad arī rodas vēlme savu dzīvi dzīvot savādāku, tādu, lai labi justos, bet laulība ne vienmēr sniedz to labo jušanu.
Un kā teica kāds paziņa - mēs izšķīrāmies tāpēc, ka 20 gados bijām viens no otra noguruši. Arī tā mēdz būt.

Tiekamies, šķiramies... viss procesā...

Šķiršanās iemesli, var būt tikpat dažādi-cik dažādi var būt satikšanās iemesli, bet galvenais tomēr nemānīties

muļķības pēdējās, tā ir tikai sevis attaisnošana un pašām sevis vilkšana aiz matiem... laulības dzīve nav bārā ieskriešan un piedzeršanās... ja napatīk, dzērieni par dārgu, slikts bārmenis, tad iet uz citu bāru... Te jau sakumā vajag opredeļitsa...
visa sabiedrība pastav uz laulības institūcijas, valsts drošība pastāv uz to... un man kā ticīgajam, pat nav citas domas...

ticēt jau var visam