..tieši tā..josič, nu nav, nav neviens te to teicis..

Azkai sveicienC vārdiņsvētkos

... zinu 1 tiešām reāli stabilu ģimeni... bet tur gan ir ciC modelis, kāpēc tur viss ok... puiss un 2 dvīņumāsas... tā reiz sanāca, bet jau gadus 20 ir super!... pat vietējie jau sen pieņēmuši, ka tas normāli...

Esmu redzējis gan stipras ģimenes, gan nekam nederīgas.
Labi piemēri bija Basku zemē, nekam nederīgiASV tālajos Rietumos.
Ir tikai viens nosacījums - jābūt centram ap ko apvienojas ģimenes locekļi(personībai), un lai cik tas nebūtu parodoksāli - jābūt pastāvīgai vietai ( mājai) kur saskrieties

... nemaz jau tik sen kā bij jēdziens - dzimtas īpašums... reāli vienkāršs un efektīvs pasākums... cik tagad bieži satiekat savus radus?... vai daudz ko zinat par to kā viņiem iet / neiet?... un šajās radu kopnākšanās arī bija lietas, kas stiprināja ļaužus un ģimenes vēl ilgi pēc tam... nu, un bērņuki zināja savas saknes, saprata daudz ko no tā ko tagad pat rets pieaugušais nesaprot... tāpēc arī attiecībās rodas bardaks... esam gudri, moderni... un nelaimīgi...

O-bars runa par sevi

esam gudri, moderni... un nelaimīgi...

traki nepatik tā "mēs " formu lietošana

un nu jā kadreiz zāle bij zalāka, protams

man labāk patik tikties ar draugiem, jo tos es izvēlos pati..
a radi..jasaka paldies Dievam, ka ar VISIEM nav jatiekas

... hmmm, es jau neko... bet man pazīstamie laimīgie ļaudis vairāk ietusē reālajā un nesēž tik ilgi netā kā piem. es... un spriežu tikai pēc sevis, - lai nevienam ar pirkstu acī neiebakstītu - ja būtu vairāk laimes, tad es te tik bieži nerēgotos... vairāk vai mazāk, bet tā ir...

Un Tev, 0-bars, ir tāda pārliecība, ka toreiz visi bija baigi laimīgi? Ka tā meita, ko aizprecēja ellē ratā uz otru Latvijas malu pie nepazīstama un, iespējams, nemīlama vīra, audzinādama savus n-tos bērnus, aiz laimes nezināja kur likties, jo viņa, lūk, tagad bija piederīga lielai un stiprai vīra dzimtai? Ja jau viss būtu tik vienkārši! Bija savas problēmas toreiz un ir tagad.

... jā, ar draugiem tikties varbūt ir patīkamāk un interesantāk nekā pieklājības vizītes pie õpja...
... exx, man kaučkā uz atmiņām pavilka... sorry...

laimigi, ka A.Kristi detektivā sapulcejas dzimtas īpašuma un sākas...

... mmjā, bija arī toreiz problēmas... bet citas... un varu apgalvot, ka mazāk...
katros laikos ir tās pašas problēmas, tikai citā izpildījumā... a tagad mums uz visu to ir lielais pofigs, un nez kāpēc brīnamies, ka notiek tā kā notiek... bet tas ir garš stāsC, un man šovakar ir baigais ļeņinC plēsties par kkādu taisnību... tāpat diez vai kāC tam piekritīs... un ir ok...

Ank, tās tikai manas bērnības atmiņas... un atceros, ku õme bija priecīga kad bērni un mazbērni atbrauks... mmjā, toreiz padomāju - kā nez paC jutīšos kad būšu dikti vecs... u.t.t... bet tās tik manas atmiņas...

Bāc! Šitie stereotipi tiešām sāk apnikt Ir svētdienas vakars, mans vīrs, ar kuru es esmu precējusies 32 gadus, sēž rokas stipiena attālumā no manis un skatās TV, vakariņas esam paēduši, es sēžu netā, ne tikai tautā, bet arī citos portālos, lasu ziņas. Ko man tagad iet un sēdēt viņam blakus un turēt rociņu, ja man neinteresē tas, ko viņš skatās? Pēc kāda laiciņa iesmim gulēt, viss notiks, rīt no rīta katrs pa saviem darbiem. Tad iznāk, ka es nedrīkstu sēdēt netā, man jāčubinās ar vīru 24 stundas diennaktī???

atceros reiz slimnica..guleju palata ar 3 omēm..visadus stāstus noklausijos..
pie vienas katru dienu vecits naca ..ienāk sabučo..tāds rūpigs, rūpigs..gadigs
skatījos ar baltu skaudibu..
a tai diena kad omim bij jabrauc mājas..
vinja saka KA MAN NORIEBe VISS UN seviski TAS VECIS..bērni un mazbērni jau izaugusi..
vnk gribu pabūt viena vai jebkur citur... negribu majas..gribu vēl slimnicā pagulet..
un sāka stāstiit ...
kaut AREJI vini tak bij laimiga smuka ģimene..
ome sacija, ka nebij drosmes izskirties un laiki bij citi un viss tikai ziedots lai berniem labi, lai cilvēki neruna, radi nenosoda..

junona

uxx, ku pikti... neņem tač pie sirC... paņem adīkli, ieelpo dziļāk... ja tiešām nekā interesantaka nav, var taču arī gulēt iet... miers ar Tevi, Junon...
Ank, cilvēki ir dažādi... un tas ir forši...

Vispār man patīk O-bāra teiktais...

Ne jau par mani stāsts, bet vispār par šitādiem apgalvojumiem - mēs nelaimīgie, mēs sēžam netā, jo mums nav nekā cita ko darīt, bla, bla, bla... Man, piemēram, pietiek visam laika

Njaa... katram savas probleeminjas... un savi mazie priecinji

Nu gan esmu auzās... :))))nebiju pat domājis tik nopietni... :))))vienkārši gribēju atsļegt politiku... Beeda ieteica un pareizi vien laikam ir.
Junona... padusmo mazliet... tas tikai liecina ka nav vienalga... Tas taču ir normāli ka katram ir sava nodarbe...
Reiz jaunībā Staigājot pa Čečenu Kaukāzu grupā bija arī medicīnas profesors no Ļeņingradas... vakaros pie ugunskura pārrunājām par savām mājām, par tiem kas palika mājās... Un te profesora stāsts par to ka viņš ar sievu reizi gadā dodas atpūtā katrs atsevišķi ... pamatoja, ka vajaga drusku atpūsties vienam no otra... Toreiz es to nesapratu... tagad domāju ka viņam taisnība...
anksunnamuna... man arī ir līdzīgs piemērs... Domāju ka viņiem vienkārši nebija kur aizmukt vienam no otra... Tie bija mani krustvecāki... skumji... Jaunībā nebiju pamanījis ka krusttēvs ir netaisns... Viņš nomira ar ienaidu sirdī un viņa neatrada nevienu labu vārdu par viņu...