Esmu starp tiem, kas uzskata, ka nav konkrēti pasakāms īstais laiks, kad bērniem jānāk pasaulē. - Kad bērniņš piedzimst, tas tad arī ir bijis īstais laiks. Esmu no jauno - 19gadīgo - māmiņu "kastas" un ne vienu pašu brīdi neesmu to nožēlojusi. Kad bērni pieauga, pati vēl biju jauna un kopā ar meitām izklaidējos. Bieži meitas draudzenes viņai teikušas, ka šausmīgi forši, ka esam tā kopā un nevarēju nesajust, ka maniem bērniem vienmēr paticis, ka mamma jauna un viņi ar mani lepojas.
Runājot par omītes godu - to ar lepnumu nēsāju jau 6 gadus. Un līdz šim vienmēr ir bijis tā, ka svešie cilvēki, kas mūs uzrunājuši, mani ir uzskatījuši par dēliņa mammu. - Melotu, ja teiktu, ka tas man ir bijis nepatīkami.
Attiecībā uz gados vecajām jaunajām māmiņām - kā jau teicu, - katram viss notiek tā, kā jānotiek. Varbūt šobrīd jau vairāk ne, bet gadu atpakaļ gan pilnīgi reāli pieļāvu domu, ka varētu par tādu kļūt. Protams, tikai un vienīgi kopā ar vīrieti, kuru mīlu. Un man pat prātā nenāca uztraukties par to, ko par to varētu domāt man svešie apkārtējie.
Un rezumē visam, ko rakstīju: es esmu par mīlestību un sajūtām, nevis par gadu skaitīšanu.
/Skaidrības labad, lai nav uzreiz jāskrien lūkoties mans profils, piebildīšu, ka man šobrīd ir 45/