cien.marīn kungs... redz, tas ko rakstīju bija labu laiku atpakaļ, patlaban arī esmu viena no ,,dresētājām,, , bet ne tavā izpatnē... es, jau gan te par šito esmu ieminējusies, bet tu manus tekstus smalki studēdams, būsi šito palaidis garām, tāds neuzmanīgs esi palicis
... man’lielākais gandarījums bij tad, kad puišelis bij visu skolu ,un arī vadību ,, uzlicis uz ausīm,,... un fināla prasība bij-gribu Olitu... biju nesaprašanā, atnākot uz darbu... visi tā greizi lūr un stumj mazo ,,asinsūcēju,, uz manu pusi... še, še..re kur tava Olita..kad, pieleca (biju darbu biku nokavējusi, pati kā diegs nobijies).. par ko stāsts, sasmējos... un, šito sapratni ar viņu panācu, ne jau ar bumbiņām apmētājot un, vismazāk ,ar dresūru vai iebaidīšanu...