.., majestātiski ar kāju pabīdu,
Visus ielikteņus un laimes krekliņā dzimušos,
Tādi niekalbji - grauž sēmenes un spļaudās,
Kā nervu kutinoši vezīri.. .
Ne savādāki, tādi šmaugi un pierē slīpēti,
Zodu tverot, domu uz papīra mētājot,
Ne savu, bet gana apgarotu.
Centībā lādējās, spilvenu bužinot,
Stenot un vaidot - cenšas ko svētīgu nosapņot..;)
..arpusūtē viena, kā ārpuskārtas radīta,
Sabiedroto rindā nu stājusi, kā aizkautā dvēselīte,
Kam izvēles nav, bet reakcija gana asa,
Kā dūrējs, kas piemeties, jaunu padirseni meklējot,
Tādu relaksējoši pareizu, lai iemigt pat sapņos varētu..
Kāds mierinošs prieks, uzraugot visus,
Tik mazāk būtiskus un nebūtiskus.
Tāds miers, kad kaijas neķērc skaļi..
Un laivā es ar sevi - savās domās tālus ceļus ejot,
Kā vērdiņonkas pasakā - parīvē un paskaiti,
Cik vēl vajadzīgs, lai skaitot saskaitīs,
Cik godīgumā vēl šalkās aizskalos... ;)