Es varu pateikt paldies savai vīramātei, ka viņa man iemācīja kādai NAV jābūt vīramātei, savukārt mans vīrs vienmēr ir turējis manu kanti, neraugoties uz to, ka apstākļi sagadījās tādi, ka esmu visu laulības laiku dzīvojusi kopā ar vīra vecākiem, arī tagad vīrene ir pie mums, veca, slima un nevarīga, bet es, kādreiz nīstā vedekla, rūpējos par viņu. Arī viņa mūža galā ir sapratusi, ka es neatdaru ļaunu ar ļaunu, kaut nekādu mīlestību pret viņu nejūtu. Savukārt es savām meitenēm esmu laba vīramāte, viņas pašas to ir atzinušas. Es viņu dzīvē nelienu, padomus dodu tikai tad, ja man tos prasa. Kas attiecas uz maniem dēliem, tad mums ir ļoti labas attiecības, es viņus nedancinu un piecreiz dienā nezvanu, man ir pašai sava dzīve. Un viņi gan pret mani, gan pret savām meitenēm izturas labi, jo es viņus tā esmu audzinājusi. Un par to neapzināto izvēli varu teikt, ka tas tā ir ar manu vecāko dēlu, visi mūsu draugi saka, ka mana vedekla esot izspļauta es, kāda biju jaunībā, savukārt jaunākais kaut kā izvēlas pavisam citādas meitenes