Ja sieviete var gādāt par to, ka dēli iemācās urbt, skrūvēt, zāģēt, šaut, braukt ar mašīnu, remontēt visāda veida tehniku, filozofēt, mīlēt, spēlēt ģitāru u.c lietas, tad tēva nebūšana blakus nemaz nav traģiska. Un ja tēvs var meitai iemācīt šūt, adīt, gatavot, ģērbties, zīmēt, dziedāt, mīlēt un būt vienmēr jaukai - tad mātes nebūšana blakus arī nav traģēdija.
Parasti jau runajot par to lomu domā par elementāru apgādāšanu, jo tā ir primāra. Un sāpīga, ja viņas nav no kāda vecāka puses... Neesmu dzirdējusi ne no vienas sievietes, ka teiktu - tu esi slikts tēvs, jo neiemācīji savam dēlam kaut ko... Parasti saka - nav ko vilkt mugurā, nav ko ēst, nav par ko skolu samaksāt... līdz mācīšanai un īstajai tēva lomai nemaz netiek...
Tad atliek cerēt, ka mamma/tētis vieni paši būs gana spējīgi gādāt par VISU. Un kā tad te iztikt bez izteiktiem vai neizteiktiem pārmetumiem??? Protams, ka sievietes mēdz čīkstēt biežāk un skaļāk. Man zināmie tēvi velk to vezumu klusu ciešot.