haralds - gadījumu par psihoterapevtu uz vakara galu provēšu uzskrāpēt! sorry, ka tikai no rīta - jēdzos ar bildēm!
slušai sjuda!
značit viens no tiem pilsoņiem, kuri grib uz citu rēķina risināt savas personālās dabas problēmas un par to vēl naudu saņemt, tobiš, psihoterapeits - neveiksminieks, izlasa krietni veiksmīgākā kolēģa sludekli - ja jums kāds problēmas, izklāstiet man tās vēstulē un es garantēju, ka jums palīdzēšu no attāluma.
nu, droši vien čeks arī jāpie-1-o.
(kā psihoterapeits varu ziņot - tas TIEŠĀM VAR palīdzēt - cilvēks uzraksta, pēc 2 minūtēm nesaprot, ko pats uzrakstījis, raksta no jauna, atkal pēc 2 minūtēm nesaprot, ko pats uzrakstījis, atkal raksta no jauna, tā reizes 8 - a eto uže povod k samoanaļizu (nejaukt ar mīzeļu analīzi!) i k samopoznaņiju!
značit psihoterapeits - neveiksminieks uzraksta vēstuli epistolārpsihoterapeitam - veiksminiekam, saprotama lieta, saraksa tur visas cūcības, kuras atceras no grūtās bērnības un - pēc brīža sajūtas labāk!
nepaiet ne pāris gadi, kā uzcītīgs, kā vairums beztalantu, būdams, uzkalpojas līdz tam, ka aizbrauc uz kādu eksotisko zemi - uz konferenci vai simpōziju.
un sastop tur epistolārpsihoterapeitu - pieiet viņam un atvainojas - sak, "... rakstīju jums, ka esat šarlatāns un ka tas viss, ko piedāvājat, fufelis, bet ņemu savus skarbos vārdus atpakaļā - man tiešām kluva labāk, kad jums uzrakstīju!". uz ko saņem atbildi: "nekas, nekas, es jau tās vēstules nelasu!".
paldies! - man tāpat kā visu laiku labākās franču filmas - Marsela Karnē "cilvēki no galerijas" ("Les Enfants du paradis", krievu prokātā "djetji raika!") Žana Luī Barro atveidotajam galvenajam varonim, bija paskarba bērnība - pamatskolas gadi pagāja nomalē, hulīšu rajonā. kad stājos institūtā, viena 1/2 klases biedru gāja okupācijas armijā, otra atsēdēja srokus. paldies par "flash back" - atminēju es bazārus šūlē - tur gan tie nebija ne tuvu tik gari - pēc 2. vai 3. teksta mēza pa purnu.