Beeda, beeda, Tev reizēm tik ass prāts, bet -- šoreiz tāds iekritiens, pieredzes, izteles un fantāzijas trūkums varenā čupā! Protams, nevar visiem būt darbi, kuri rada arī prieku, ne tikai nodrošina ikmēneša algu un/vai izpeļņu, bet ir taču jomas, kurā visu mūžu vari droši un interesanti darboties, -- es šobrīd jomā esmu 28-to gadu, iepriekš 15 -- vienā no 2 radniecīgajām specializācijām, nu jau 16 -- gadu otrā, turklāt pāris gadus pa vidu apvienoju abas (lai nešķistu, ka 15 + 15 jābūt 30... ) ...

I nemaz nespirinos!:) jau rakstot zinaaju ka garaam muldu!:)))

Beeda, vai piestrādā par trokšņa ģeneratoru? :)

Ai-laikam par maisiitaaju vairs negribeesies,jo kaa ar to mietu to duuksti maisi,taa kaadam pa galvu ievelku!:) Ljoti emocionaals darbs izraadaas- puss purvs gaana!:)))

         

Laikam, Beeda, Tev dažreiz uz sado-mazo pavelk svētdienas pievakarēs... :) Kam negadās.

Par teemu - jaa, atradu iisto darbu un profesiju, kas saakaas kaa hobijs. :)
Vispaar jau vienmeer ar darbiem man ir veicies - esmu bijis iistajaa vietaa!

ne sūda!

Nekad neesmu strādājusi savā profesijā, jo misēklītis sanāca: iestādē, kurai mēs, jaunie speciālisti, tikām gatavoti tagad ir mīīīīlzīgs iepirkumu centrs, ar tādu pašu nosaukumu. Un kādreiz vēl bija jāparakstās, ka nekad un nevienam neizpaudīsim apgūtās profesijas noslēpumus    

Nē!
Bet ekonomiskās krīzes apstākļos,būs jaapsver doma pievērsties kapu biznesam.
Šajā jomā bezdarbs nedraud.

tā arī nav nācies sasniegt iecerēto... un vairs to arī nevēlos.esmu izmetis to no galvas. kkgan agrāk pa to ļoti sapņoju.100000000% zinu būtu labākais šai nozarē.pat tagad. tik vien ka nav attiecīgā papīrīša

Neatceros, kad pēdējo reizi biju Diskusijā. Pavadot ilgāku laiku tālu no Latvijas tam nebija nedz intereses nedz lielu iespēju.Un tas viss atsaucas arī uz šo tēmu. Lielos vilcienos nodarbe netiek mainīta - izzināt dabu, tikai ar iegūto akadēmisko izglītību tam aizvien ir mazāks sakars. Lasot savus kādreizējos pierakstus varu tikai brīnīties cik gudrs esmu bijis .
Dzīve ievirza savas korekcijas un darbs jāizvēlas tā,lai tas būtu citiem vajadzīgs un dotu tev pašam gan morālu gan materiālu gandarījumu.
Rietumu pasaulē ir tipiski strādāt pie projektiem, kas reiz sākas un atkal beidzas. To izpildītājus savāc kā operas trupu, ko izlemj diriģents - projekta vadītājs.
Un tad - nākošie projekti... tā iznāk darbības sferu mainīt apm. 5 gados, projekta laikā gūstot klāt jaunas zināšanas, kas vēlāk var kļūt par pamatspecializāciju.Jo to ko māca universitātēs ir visu laiku jāatjauno. Dzīve iet uz priekšu, sasniegumi daudzās sferās savairojas tā, ka 10 gadu laikā tavs universitātes diploms jau nekas vairs nav.
Caur to tad arī nepastāvīgs uz mūžu darbs ir diezgan maz iespējams  

Njā... interesanti atgriezties pie šīs tēmas tagad, krīzes apstākļos. kāda jēga ieguldīties darbā, kurš rīt var nebūt tavs? ko izdari, par to ir samakstāts, un punkts.

Nezinu, cik labi var sajusties cilvēks, kurš reiz ir darbu izvēlējies par primāro, un kaut ko varbūt zaudējis, bet tagad tiek atlaists! Redzu tādus cilvēkus apkārt, un gribās vienkārši visam uzšpļaut.

To nav teicis neviens Freids vai kāds cits sviestotājs, bet kāds reāls vīrs, kurš man mācīja mašīnām bleķus taisnot, pirms apmēram 15 gadiem:

"tu domā, ka esi kādam vajadzīgs? Ne sūda! Bet vot, tavas rokas un galva, nu tas gan ir vajadzīgs."

es eju vēl mazliet tālāk un saku: "tu domā, ka tavas rokas un galva kādam vajadzīgas? Ne sūda! Bet vot, tas, ko tu ar rokām un galvu izdari, nu tas gan ir vajadzīgs.".

Darbu uztveru tikai un vienīgi kā iespēju nopelnīt naudu... muļķis , kas saka ka viņam darbs patīk... un izredzētais, kuram darbs patiešām patīk, vai drīzāk -apvienojas ar hobiju, sirdij tuvu lietu.

nu, Natālijai Ābolai bija tā neuzmanība pa TV izmuldēties, ka viņasprāt 10% cilvēku ir tā laime un prieks darīt to, ko viņi grib un par to arī saņemt atlīdzību. mani pētījumi liecina, ka 5% vai vēl maāk.