Nu nez vai karjerai sejas ir noteicošais, tas vairāk tāds cilvēcīgais faktors...    

gadās par vēlu to saproti vai arī , ja starp desmit jaukām sejām ir viena ne-aļo..tad nu atliek domāt...    

..tieši tā, ta viena ne-aļo var tā sabojāt dienu   

pantera...
a Tu pamaini attieksmi... padarīsi pati savu dzīvi jaukāku    

..ja no manas puses būs vel lielāks PO... uz so personu, tad bizness apstāsies   .. starp citu, tas ne-aļõ ir boss

Brigantina... :)
Tieši tāpat arī man, -- savu darbu cienu augstāk par līdzšinējām attiecībām, jo darbs nekad nemelo un nepieviļ, turklāt tas ir tik daudzveidīgs, lai nekļūtu garlaicīgs... Ja kāda iedomātos/aizdomātos līdz ultimātam "Tavs darbs vai mans es", es vienīgi tam viņam es pieklājīgi un klusi atvērtu durvis... :)

žel. ka viss senākās profesijas pārstāves še klusē! būtu jau interesanti zināt arī viņu karjeras izaugsemes iespējas?    

pēc diploma savā profesijā esmu visu savu līdz šim apzināto mūžu,bet ziniet ,brīžam ir tā,ka pomostos un saku čīkstēt un aizdomāties,ka negribu šodien iet uz darbu..nu nemaz,tāpat,kā Jānītim uz skolu..:(((

Manuprāt, nav daudz tādu profesiju, kas ir nemanīgi interesantas un ekonomiski ienesīgas, neskatoties uz apkārtējās dzīves pārmaiņām un valsts ekonomiskās situācijas maiņu, un turklāt vēl vienlaikus apmierinātu cilvēka personīgās izaugsmes vajadzības.

Es esmu profesijas vairākkārt kardināli mainījusi, tāpat arī darba vietas. Nu jau man 4 gadus ir viena pamatdraba vieta, kurai paralēli gan ir vēl citas aktivitātes, bet tomēr... jau jūtu sevi iestrēgstam rutīnā un mostas nemiers - gribas ko jaunu, kas ļoti aizrauj, ko ļoti gribas darīt. Citādi, manuprāt, nav jēga dzīvot - vienkārši velkot eksistenci.

Trešdaļu dzīves noguļam un no atlikušās - pusi pavadam darbā. Kur gan, ja ne darbā izpausties un kad gan, ja ne tagad?!    

violet-ja padomaasi dziljaak- i nekaada vaina nebuutu,ja visu muuzju noguleetu/tik atseviscos posmos pamostos-pacuraat,pakakaat,paeest,i kaadu peecnaaceeju uzrazjot/ !   /peecnaaceeji jau pirmajaa dienaa buutu paspietiekami/i mees atkal ar mieriigu sirdi vareetu lielmiegaa zust!:)))   

bēda, sava liela taisnība Tev ir neapšaubāmi :) jo ar darbu tā dikten uzmanīgi jāapaietas - dažus tas par cilvēkiem padara, bet citus - atkal regresā ieved :)
Un tomēr es vairāk piekritīšu humānistsikās psiholoģijas idejām par cilvēka vajadzību sevi realizēt šai dzīvē, ne tikai nodoties hedoniskām baudām

neko citu kaa smiinu tie humanitaaristi neuzdzen! tas viss ir pupu mizas- eziisu saucieni,mekleejumi lielaa miglaa!:)))

..:))) jau 30 gadus vienā profesijā un vēl nav apnicis... :)))   

viena profesija ir-vai nu tiesjaam sirds lieta/gobijs smobijs/ jeb arii mazliet taada kaa praata mulkjiiba -vienplaaksnainiiba!:)))

Esmu darījusi atšķirīgus darbus, tas ir interesanti... un pieļauju iespēju arī patreizējo kādreiz nomainīt.

ub- ko dariisi -papiira lidmasiinas kaadaa liekeezju kantorii lidinaasi-jeb dosies uz ruupniicu-cjugunu liet?:)))   

Sarežģīts temats. Es piekrītu gan tam viedoklim, ka vajadzētu kā dažviet ārzemēs ik pēc kāda laikposma mainīt nodarbošanos, gan arī tam, ka visu mūžu no viena uz otru darbu mētājoties beigās neko īsti neproti un nederi. Un kādu te rast kompromisu? Manuprāt, saglabājot profesiju, bet pamainot specializāciju.
Nu nevaru es iedomāties, ka pēkšņi 50 gadu vecumā cilvēks uzdomātu kļūt par ķirurgu un no tā kaut kas prātīgs sanāktu. Nekvalificētu darbu var. Fakts.

Es tik divas darba vietas esmu mainījusi. Nu jau kadu laicinu jutu, ka īsti vairs nav... Gribas kaut ko drusku citu, bet bail... Vai es vēl ko citu pratīšu? Un vēl. Tie rožainie gadi ir pāri un kaut ko labu - sirdij un makam, diez vai atrast...

..:))manā darbā tehnoloģijas mainās burtiski ik pa pusgadam tā kā nav nemaz garlaicīgi..:))   

beed> es labāk tās papīra lidenes taisu, nekā čugunu liet! Par to padomāšu...