Bija laiks, kad mans vīrs pelnīja vairāk. Padomju laikā viņš strādāja vienīgajā Rīgas autoveikalā, kur uz letes nebija nekā, bet zem letes vajadzīgajiem cilvēkiem atradās viss. Vārds "deficīts" mūsu ģimenē nebija pazīstams, jo visi jau atceras, kā tolaik darbojās blata sistēma, tu man riepiņas, es tev bērnu ratiņus, utt., utjpr. Laiki mainās, un šobrīd es esmu tā, kas pelna vairāk, krietni vairāk. Nesaskatu nekā traģiska šajā faktā un, paldies dievam, mans vīrs arī nē. Turklāt mans darbs saistīts ar biežu prombūtni, tā kā visas mājas rūpes uz vīra pleciem. Nevajag taisīt traģēdiju tur, kur tās nav. Ja ir ģimene, kas pastāv jau 30 gadus, tad, ticiet man, ir gluži vienalga, kurš tur maku, kurš pārējo.
0
0