Māsas vai brāļi savā starpā nesaprotas / 20
10/01/2010 02:21 | Diskusija lasīta 4077 reizes
Tā nu man ir sanācis ,kad man divas pazīstamas skaistas sievietes nesaprotas.Abas ir māsas ,dzīvo Jūrmalā.Ar vienu kopā strādāju ,pusdienas laikā viņa stāsta cik viņas māsa ir resna ,slinka vārdu sakot neko labu .Beigās man ir zināms ,kad es šo cilvēku kaut cik pazīstu .Izrādās šo cilvēku par resnu es nenosauktu ,bet par slinkumu un citiem netikumiem es komentēt nevaru .
Bet kāpēc radinieki brāļi vai māsas nesaprotas?Man tas nav saprotams,bet kādas ir Jūsu domas ...
Bet kāpēc radinieki brāļi vai māsas nesaprotas?Man tas nav saprotams,bet kādas ir Jūsu domas ...
Atbildes (45)
Man škiet,ka ne vella nevar tiem bērniem ielīst iekšā,jo reizēm ir bijušas sarunas brālim par brāli,vai māsai par māsu,un ir tā,ka vecāki ir domājuši,ka viss OK,un ir tiešām savprāt pret abiem izturējušies vienādi,bet nu ir palici vienam par otru rūgtums sirdi(kā tai anekdotē),tā tas nav vienmēr,bet gadās 
0
0
Indrak, bērnībā ir kāvušies visi, man mazā māsa vienreiz uzlēja uz galvas puķūdeni no lielās grīdas vāzes. Nu jau sen neviena vairs neatceras, kāpēc tas bija. Tāpat mani puikas ir kāvušies līdz asiņainiem deguniem, tas viss piederas pie lietas, bez tā neviens nav izaudzis. Bet tagad pieaugušā vecumā viens par otru stāvam un krītam.
0
0
Es teiktu fui, ja tā izsakās par savu māsu vai brāli. Tas par tēmas pieteikuma tekstu. Un man liekas, ka mana daba man tomēr atvērtu muti un es pateiktu tam cilvēkam visu ko es domāju. Mani arī reizēm tracina savs brālis, bet tikuntā viņš ir mans brālis par kuru es stāvu un krītu... Kaut mēs esam divi pilnīgi pretēji cilvēki. Zinu vienu, ka viņš pat liels būdams atcerās, ka es par blēņām esmu bērnībā mazāk ar žagaru dabūjusi pa ciskām Man šķiet, ka tas atstāj kautkādu zināmu itkā traumu uz visu dzīvi kā abižotākā status... kautkā tā. Vispār ar tiem radiņiem ir tā, ka bieži labāk viņus redzēt ejam nekā nākam. Ja brālis kuram teju bez sekundēm 40 gadi var otram paziņot, ka tev pienākums uzturēt mani. Tad manās blondās smadzenēs saslēdzas visādi impulsi uz lielu neizpratnes izbrīnu. Piekritīšu arī te minētam faktam par naudas lietām un to, ka kāds ir veiksmīgāks dzīvē, bet otrs netik veiksmīgs. Un tam netik veiksmīgam stipri skauž veiksmīgākā dzīve utt. Tad man vienmēr gribas teikt ko tas cilvēks pats dara lai viņām būtu tas un šitais... neko... gaida, ka kāds ko gatavu iedos. ;)
Man šķiet, ka tas atstāj kautkādu zināmu itkā traumu uz visu dzīvi kā abižotākā status... kautkā tā. Vispār ar tiem radiņiem ir tā, ka bieži labāk viņus redzēt ejam nekā nākam. Ja brālis kuram teju bez sekundēm 40 gadi var otram paziņot, ka tev pienākums uzturēt mani. Tad manās blondās smadzenēs saslēdzas visādi impulsi uz lielu neizpratnes izbrīnu. Piekritīšu arī te minētam faktam par naudas lietām un to, ka kāds ir veiksmīgāks dzīvē, bet otrs netik veiksmīgs. Un tam netik veiksmīgam stipri skauž veiksmīgākā dzīve utt. Tad man vienmēr gribas teikt ko tas cilvēks pats dara lai viņām būtu tas un šitais... neko... gaida, ka kāds ko gatavu iedos. ;) 0
0
es jau arii, laga dveselite... Bralitim bij gruti, izmitanaju pie sevim ar visu gimeniti, atradu dzivokli,viniem ko iret,... bet kad "sencis" caur vinu nosutija man un manim berniem davaninu 100 $, davana adresatu nesasniedza... Bet lai jau vinam laba veseliba, vinam vairak vajadzeja, ka man
0
0
Nekad neesmu sapratusi, kā var vienu bērnu mīlēt vairāk nekā otru? Man savi divi un trešais audžu, bet visi vienādi mīļi. Protams, es arī piedzīvoju to vecākā bērna greizsirdību, kad mazais brālis piedzima, bet tā kā man viņiem 5 gadu starpība, tad lielais jau bija pietiekami sakarīgs, lai saprastu, kad viņam paskaidroju, ka brālītis taču ir pavisam maziņš, nevarīgs un trausliņš, tāpēc viņam arī tiek vairāk uzmanības. Pēc tam man bija labs palīgs, es viņam vienmēr devu dažādus vieglus uzdevumus, kaut vai stumt pa ielu brāļa ratiņus, un tad viņš jutās tik svarīgs Un nekad neesmu kautrējusies viņus samīļot un pateikt labu vārdu, paslavēt, un arī tad, kad kaut kas sagāja greizi, viņi vienmēr zināja, ka var nākt pie manis un izstāstīt. Un, starp citu, arī tagad, kad ir jau lieli vīri, dažreiz nāk un prasa padomu. Es gan tos dodu tiešām tikai tad, kad man jautā, un savu degunu viņu personiskajā dzīvē nebāžu.
Un nekad neesmu kautrējusies viņus samīļot un pateikt labu vārdu, paslavēt, un arī tad, kad kaut kas sagāja greizi, viņi vienmēr zināja, ka var nākt pie manis un izstāstīt. Un, starp citu, arī tagad, kad ir jau lieli vīri, dažreiz nāk un prasa padomu. Es gan tos dodu tiešām tikai tad, kad man jautā, un savu degunu viņu personiskajā dzīvē nebāžu. 0
0
kā var vienu bērnu mīlēt vairāk nekā otru?ir daudz nianšu kāpēc-varbūt viens limo vairāk nekā otrs,viens piemīlīgāks nekā otrs... bērni vispāri ir ļoti greizsirdīgas būtnes... īpaši,ja maza gadu starpība... viss tiek salīdzināts un izsvērts un izmērīts... tas jau normāli... vismaz viņi domā... vai tad pieaugušie ir savādāki
0
0
... man ar brāli deviņu gadu starpība... bij tāds zīdainīts, kurš man bij jāaukļe... jo, mammai diezgan ātri darbā vajadzēj iet, ... bet auga un auga mans mazais brāļuks ... nu, es viņu vairs pacelt nevaru, viņš mani gan ... nekad neesam ne bučājušies, ne mīļojušies... arī mani bērni to nedara... bet, kad kādam , kas notiek-tad satraukums acīm redzams un sajūta, ka noslaucīs visus no zemes virsas, kas mūsējiem pāri dara ... tāds vārdos nerakstīts likums... vai juška...
... nu, es viņu vairs pacelt nevaru, viņš mani gan ... nekad neesam ne bučājušies, ne mīļojušies... arī mani bērni to nedara... bet, kad kādam , kas notiek-tad satraukums acīm redzams un sajūta, ka noslaucīs visus no zemes virsas, kas mūsējiem pāri dara ... tāds vārdos nerakstīts likums... vai juška... 0
0
Pašlaik mēs izmantojam tikai tehniskās sīkdatnes (cookies), lai nodrošinātu pareizu vietnes darbību. Vairāk informācijas
© Tauta.lv 2024
Kontakti |Reklāma |Lietošanas noteikumi |Privātuma politika |Lejuplādēt lietotni